Valsts prezidentes uzruna starptautiskajā Valodu konferencē
Rīgas Latviešu biedrības namā, 2003.gada 27.maijā
Labrīt, godātie klātesošie un klausītāji,
Labrīt, godātā Valsts valodas komisijas priekšēdētāja un komisijas locekļi!
Svētdienas rītā mani aizkūkoja dzeguze un šorīt uzmodos ar putnu čivināšanu, vīterošanu, svilpošanu, dūdošanu. Putni tāpat kā cilvēki viens ar otru sazinās ar sava artikulārā aparāta izveidotiem biloģiskiem pamatiem. Cilvēkam evolūcijas ceļā ir izveidojusies iespēja veidot ļoti plašu skaņu skalu, kuras arbitrārā veidā, dzīvojot kopā bērniem ar pieaugušajiem un pieaugušajiem citam ar citu, iegūst jēgu un nozīmi, un tajā brīdī, kad skaņa kā apzīmētājs iegūst saturu, nozīmi un nojēgu kā apzīmētais, tā kļūst par vārdu, tā kļūst par valodu. Vai putniem ir tikai dziesmas tāpat kā cilvēkiem, vai arī valoda?
Kūko, mana dzeguzīte,
Tu kūkoji, es raudāju.(..)
Senajās dainās ir plašā un daudzveidīgā veidā attēlotas paralēles starp putnu dziesmām, vīterošanu, pogošanu, dūdošanu un cilvēka dziesmu, valodu un emocionālām noskaņām. Interesantā veidā modernā zinātne ir apstiprinājusi ļoti nozīmīgas un būtiskas analoģijas starp dzīvnieku pasaulē atrodamiem komunikācijas veidiem un zināmiem formālām, abstraktām valodas raksturīgām īpašībām un apzīmējumiem. Skudras sazinās savā starpā ķīmiski, vaļi dzied ļoti skaistas dziesmas okeāna dzīlēs, delfīni raida radaram līdzīgus signālus, lai atrastu zivis un, šķiet, arī lai viens ar otru sazinātos. Cilvēkam valoda balstās ļoti specifiskās un ļoti sarežģītās bioloģiskās iespējās un dotībās un galvenokārt par tām atbildīga ir dominējošā smadzeņu puslode, bet nozīmīgu lomu te spēlē arī otra.
Kad senā latviete pakāra sava bērna šūpuli tur, kur pogoja lakstīgala, viņa vadījās pēc praksē un ilgā pieredzē atklātiem zinātniskiem principiem, kas mūsdienās ar moderniem zinātnes metodēm ir apstiprināti par to, ka bērnam skaniskā stimulācija palīdz attīstīt valodas spēju. Bērnam par labu nāk dzirdēt lakstīgalas pogošanu, putnu vīterošanu, mātes šūpuļdziesmas, ganu meitas dziedāšanu un savu vecāku, līdzcilvēku valodu, bērnam nāk par labu, ka viņu uzrunā, ka ar viņu sarunājas. Valoda veidojas mijiedarbē ar citiem, vispirms gluži fizioloģiski un vienkārši, bet tad savā saturā un savā veidā. Šī mijiedarbe ir abpusēja, tajā veidojas pārveidošanās plūsmas. Valoda kļūst par atpazīšanas zīmi atsevišķai ģimenei, dzimtai, ģintij, novadam, tautai. Dainās sieviete ļoti lūdz Dievu un Laimu, lai tai nebūtu jānonāk tālās tautās, kur
“(..)Apkārt manu rotu grieza,
Mēda manu valodiņu.”
Svešā pusē, kur valda citas parašas, cita mode, cita gaume, arī citādi runā, pat tās pašas tautas un tās pašas tautas ietvaros. Iecietība pret mazliet citādu runas veidu ir moderna īpašība, tā ir kaut kas, ko mēs tikai nesenos gadsimtos esam sākuši kultivēt, bet valodas izkopšana, tā ir ārkārtīgi sena lieta. Tām civilizācijām un kultūrām, kam ir rakstu valoda un kas no valodas kā skaņas un ausij uztverama signāla ir spējušas valodu pārcelt citā simbolu sistēmā, kuras uztver acs un taisnā ceļā tad iztulko smadzenes, visām bez izņēmuma ir kopēja šī interese par valodu kā kaut ko kopjamu – kā puķīte dārzā, kā labība laukā – pie tā ir jāpiestrādā, tā ir jāveido. Dainās ir simtiem un tūkstošiem dziesmu par to, kā mūsu senči domāja par valodas attīstību, zinot, ka pie tās apzināti jāpiestrādā, ka valoda ir jākopj, ka izkopta valoda tad kļūst par cilvēka paša rotu gluži kā jauna cepure vai sudraba saktas, vai stalts kumeļš, vai kažoks, vai jebkas cits. Izkopta valoda pieder pie civilizācijas, izkopta valoda pieder arī pie tautas identitātes.
Mūsdienās valodas kopšana pieder pie valsts uzdevumiem, ko tā uzņemas caur izglītības sistēmu un caur valodas politiku. Valodas kopšana ir kolektīva atbildība, tai ietvaru, līdzekļus un principus sniedz valsts ar savām institūcijām, tur piedalās pašvaldība ar savu atbildību par skolām, bet beigu beigās lielākā atbildība gulstas uz katru vienu valodas lietotāju. Valoda dzīvo tikai par tik, par cik viņa tiek lietota, par cik viņa tiek runāta, par cik daiļi, par cik skaisti, par cik izteiksmīgi, par cik pārliecinoši viņu runā. Valoda var būt ierocis, valoda var būt darbarīks, valoda var būt sazināšanās līdzeklis, valoda var būt pašizpausmes līdzeklis, valoda var būt savas identitātes zīme, katrā ziņā citu tautu pulkā valoda ir viens no veidiem, kā cilvēku atpazīst.
Trimdas zemēs latviešiem savulaik bija tāda paraša valkāt nameja gredzenus. Tā bija tāda kā atpazīšanās zīme jeb no pieclatniekiem veidotās saktas, bet drošākais atpazīšanās veids, protams, ir ar kopēju valodu, ar to veidu, kā tu vari sazināties ar paša dzimto valodu, mīļāko valodu, valsts valodu, ar šo valodu kā līdzekli, ar tās starpniecību saziņai, kas ir unikāls katrai valodai. Tā ir vērtība un pašvērtība, kas ir jāsargā. Eiropas Savienības ietvaros tas ir saprasts: katra valoda ir bagātība, tā ir pašvērtība - saudzējama, sargājama un glabājama. Par tās dzīvotspēju un attīstību nākotnē ir jārūpējas, un tā ir kolektīva un kopēja atbildība ne tikai tiem, kam tā ir dzimtā valoda, bet arī citiem, kas viņiem dzīvo līdzās.
Atbildība par valodu ir kopēja, tā ir kolektīva. Savu valodu mēs nesam kā savu tautastērpu, kā savu rotu, kā savas pazīšanās zīmi, bet, es domāju, galvenokārt kā savas dvēseles balsi. Izcilais valodnieks Ferdinands de Sosīrs teica - katra valoda sadala un izpauž pasauli citādā veidā. Tik tiešām, tā pasaule, kāda viņa atklājas katrā valodā, tās kultūrā un valodas nestajās tradīcijās, ir mazliet atšķirīga, mazliet citāda, tamdēļ blakus savai dzimtai valodai ir vērtīgi, ja cilvēks iemācās citas. Katra jauna valoda ir kā logs, kas paveras uz citu pasaules aspektu. Tās ir kā durvis, kas ieved jūs citā pasaulē, kurā var ar citiem sazināties. Valoda ir Dieva dāvana, pagātnes dāvana, mūsu senču dāvana, bet valoda galvenokārt ir mūsu pašu bagātība un viņa būs tik skaista un tik vērtīga, cik mēs paši viņu par tādu spēsim veidot.