Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa Pasaules Latviešu biedrību konferencē
2003.gada 26.jūnijā, Rīgas Latviešu biedrības namā
Augsti godātie Latviešu biedrību priekšsēdētāji no visām pasaules malām,
Dārgie delegāti,
Mīļie tautieši!
Mēs esam pulcējušies šeit, Rīgas Latviešu biedrības namā, Māmuļā, kuras sienās tika iedibinātas tās pulcēšanās, pārdomu un vienota mērķa izvirzīšanas tradīcijas, kādas Latviešu biedrības visās pasaules malās turpina piekopt vēl šodien.
Toreiz, tālajā 1868.gadā, kad tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība, Rīga bija vāciska pilsēta, te valdīja vācisks gars, vāciskas parašas, kaut arī Rīga sastāvēja cariskajā impērijā. Tad latviešiem sāka mosties viņu latviskā pašapziņa, viņi sāka rosīties, domāt un pulcēties, paši par savu esamību domāt. Pēc tam interesantā kārtā pār Igauniju un Latviju nāca revīzija, kuras rezultāts bija tāds, ka no ģermanizācijas šis reģions tika pakļauts spēcīgai rusifikācijai, un tik tiešām ap 19.gs. beigām Rīgā sāka ieplūst krievvalodīgie no plašās cara impērijas, jo Rīga tajā laikā sāka spēcīgi industrializēties. Rīgas latviešu biedrība savu darbību bija spiesta veikt tādā vidē, kas nebūt viņai nebija ne atvērta, ne draudzīga, ne labvēlīga. Par spīti tam latvieši pulcējās un priecājās, un strādāja, un izvirzīja sev kopējus mērķus.
Bet latviešu biedrības darbojās arī lauku skolās, lauku koros, un Dziesmu svētki tamdēļ ir nedalāmi saistīti ar biedrību darbu, jo Dziesmu svētkos Kronvaldu Atis nāca ar slaveno vēsturisko runu, ka latviešiem kā tautai ir arī savas tiesības un sava nākotne, un sava vieta zem saules. Latviešu biedrības pēc II Pasaules kara izklīšanas nodibinājās vai visās pasaules malās, gandrīz vai visos pasaules kontinentos. Daudzi no tiem šeit tagad ir pārstāvēti, un Jūs zināt, cik grūts ir bijis šis darbs, lai tādā vidē, kuras mērķi ir pavisam citi, uzturētu latvisko identitāti, latvisko piederības sajūtu, lai izaudzinātu vairākas paaudzes svešā vidē, svešā zemē ar pārliecību sirdī, ka viņi tomēr ir latvieši, pieder pie latviešu tautas ar vēlmi šai tautai kaut ko mūža garumā sniegt un dāvāt, kaut kā piedalīties tās attīstībā.
Jau 19.gs.beigās latvieši, lai iegūtu labu izglītību, bija spiesti doties ārpus savas zemes robežām, un tā veidojās nozīmīgie mūsu atmodas laika centri – gan Maskavā, gan Pēterburgā, gan Tērbatā. Latviešu inteliģence gāja un meklēja izdevības iegūt labu izglītību, un tikai pēc neatkarīgas valsts dibināšanas bija iespējams to panākt savā zemē, savas Latvijas universitātē.
Latviešu biedrību darbs dažādās zemēs vienmēr ir bijis nozīmīgs, lai atbalstītu latviskās izglītības centienus, lai atbalstītu studējošos un tos, kas vēlējās veidot veiksmīgu, profesionālu karjeru, bet reizē – nepazaudēt savu latvietību. Jo latvietība jau nevarēja mūžu mūžos palikt lauku sētas ietvaros, tikai pastalās un vīzes, pie arkla, un nevarēja palikt tikai zemnieka sētā. Pasaule iet uz priekšu, modernizējas, un latvietim tas nozīmē pielāgoties modernai dzīvei, moderniem apstākļiem, tajā vidē, kurā viņiem jādzīvo. Arī Latvijā šodien vienalga, vai latviešu biedrība atrodas tādā pilsētā, kurā latvieši ir vairākumā, vai tādā, kurā tā ir faktiski minoritāte, latviešu biedrība kā latviskuma kopēja vēl arvien ir paturējusi savu nozīmi un savu svarīgumu.
Latviešu biedrības ir arī spēlējušas nopietnu lomu latviešu valodas saglabāšanā un izveidošanā par modernu valodu. Tādu valodu, kas, valstij nodibinoties, pilnībā varēja uzņemties valsts valodas funkcijas visās valodas izpausmes jomās. Viens no šī lauka nozīmīgiem celmlaužiem ir Kārlis Mīlenbahs, kopš kura dzimšanas šogad aprit apaļi 150 gadi, un šo gadu Latvijas Zinātņu akadēmija pēc Valsts valodas komisijas ieteikuma ir izsludinājusi par Kārļa Mīlenbaha gadu. Es nezinu, cik daudzi no Jums ir paguvuši iepazīties ar Mīlenbaha aizsākto un Endzelīna nobeigto Latviešu valodas vārdnīcu ar visiem tās pielikumiem. Tas ir unikāls darbs, kas ļoti maz eksemplāros šodien vairs ir pieejams, bet kura vākos ir iekļautas milzīgas latviešu valodas bagātības, un man kā Prezidentei, kuras kancelejas paspārnē 2002.gada sākumā tika nodibināta Valsts valodas komisija, gribētos izmantot šo izdevību, lai aicinātu visus Latviešu biedrību pārstāvjus atbalstīt šo Kārļa Mīlenbaha gadu ar atbalstu projektam, kas paredzētu šo unikālo veikumu – Kārļa Mīlenbaha vārdnīcu – datorā pieejamā veidā noguldīt to CD ROM formātā internetā, un līdz ar to būtu pieejama katra latviešu biedrībā jebkurā pasaules malā, katrā skoliņā, lai cik maza tā arī būtu, katrā latviešu skolā Latvijā, lai cik notālā šīs zemes stūrī būtu. Šīs vārdnīcas bagātība tik ļoti noderētu gan mūsu skolēniem, gan skolotājiem.
Es lūgtu Jūs, kas esat aktīvi savās biedrībās, darot par šo projektu zināmu saviem tautiešiem, biedrības locekļiem, aicināt tos, kam ir vēlēšanās un rocība, nākt ar saviem ziedojumiem, kurus iespējams veikt šīs Valsts valodas komisijas paspārnē, kuras koordinātes Jums ir pieejamas vai nu caur internetu, vai nu Valsts prezidenta kancelejā. Man šķiet, ka tas būtu svētīgs darbs, viens konkrēti veicams pasākums Kārļa Mīlenbaha pusotra simta gadei par godu un mūsu latviešu valodai par svētību.
Es domāju, tas būtu konkrēts solis, lai pieradītu, ka tie ideāli, kas tika likti pamatos, dibinot Rīgas latviešu biedrību, ir joprojām aktuāli un dzīvi, un mēs rosāmies, lai tos īstenotu. Jums visiem, kas rosāties savā biedrībā – lielā vai mazā, tuvā vai tālā, kam jāsaskaras ar šīs dienas izaicinājumiem un šķēršļiem, es novēlu, lai Jums būtu dievpalīgs darbā, lai Jums nepietrūkst spēka, entuziasma un ticības saviem mērķiem. Es novēlu, lai Jums visiem, mājās atgriežoties, būtu degsme, jaunas idejas, kā darboties ar ļaudīm Jūsu vidē, kā iesaistīt viņus dažādos projektos, bet vairāk par visu – kā stiprināt viņos pārliecību, ka ir skaisti būt latvietim, ir skaisti piederēt pie šīs tautas un ka ir daudz kas, ko mēs varam paveikt, ja apzināmies šo savu piederību un cik daudz mēs varam paveikt ar kopējiem spēkiem. Lai visiem Jums labi veicas Jūsu gaitās!