Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna
Nacisma upuru piemiņas vietas atklāšanā Rumbulā
2002.gada 29.novembrī
Ekselences,
Rabīn,
Dāmas un kungi,
Dārgie klātesošie!
Mēs esam nākuši kopā, lai atklātu piemiņas memoriālu vairāk nekā 25 tūkstošiem cilvēku, kas pāris dienu laikā šajā vietā tika noslepkavoti 1941.gada 29. un 30. novembrī. Tas ir viens no melnākajiem un varbūt pats melnākais datums Latvijas vēsturē, tā ir diena, kad šeit skanēja vaidi un plūda asinis. Šeit tika brutāli noslepkavoti tūkstošiem un vēl tūkstošiem nevainīgu cilvēku tikai tamdēļ vien, ka viņi bija gadu simtiem un tūkstošiem cauri palikuši uzticīgi savām ciltīm, savai piederībai un savai reliģijai. Viņi bija uzticīgi kalpojuši savam dievam un savu senču parašām.
Holokausts tā daudzajās izpausmēs sāpīgi ir skāris arī Latviju. Un šeit, Rumbulā, atdusas Latvijas ebreju mirstīgās atliekas, kuras šodien mēs nākam godināt un atcerēties. Es tamdēļ īpaši vēlos šodien sveikt Latvijas ebreju kopienas pārstāvjus, jo viņiem tā ir īpaša sēru diena, daudziem šeit atdusas viņu cieši tuvinieki, viņu radinieki, viņu ticības brāļi.
Bet šī diena ir sēru diena un piemiņas diena visai Latvijai, jo šie notikumi notika uz Latvijas zemes un tajos piedalījās arī mūsu ļaudis. Mēs zinām, ka šo kolektīvo vājprātu organizēja Himlers no Berlīnes, viņš šeit atsauca no Kijevas tuvuma Frīdrihu Jekelnu, kas tur jau bija paveicis milzīga apjoma masu slepkavības Babijarā (Babij Jar) un atsauca viņu šurp uz Rīgu, lai tiktu likvidēti Rīgas geto iedzīvotāji. Jekelns pats personīgi atlasīja slepkavas, šāvējus no sava štāba, vāciešus, kam viņš īpaši uzticējās un kam it kā tika dota arī izvēle, vai nu piedalīties, vai nē šajā akcijā. Bet Jekelns arī mobilizēja visus gan SS, gan SD šeit okupācijas spēkus un piesauca viņiem līdz arī Rīgas policijas darbiniekus, kam bija jāpiedalās geto aplenkšanā, ļaužu izdzīšanā, dzīšanā astoņu kilometru garā ceļā uz Rumbulu un tad jānoved pa šo nāves taku, kuru mēs visi esam nostaigājuši līdz lielajām bedrēm, kuras jau iepriekš bija izrakuši krievu karagūstekņi.
Tas ir šausmīgs vardarbības akts, tā ir šausmīga masu slepkavība, un mūsu pienākums tiem, kas esam palikuši dzīvi, ir nest tālāk nākamām audzēm šo nevainīgo upuru piemiņu, pieminēt to ar līdzjūtību, ar sērām un ar cieņu. Mūsu pienākums ir arī mācīt par to saviem bērniem un nākamām audzēm, mums ir pienākums apzināt visus tos, kas vēl palikuši dzīvi un savākt viņu atmiņas, bet mūsu pienākums vairāk par visu ir gādāt par to, lai nekad tā kaut kas vairs nenotiktu. Mums visiem visā pasaulē ir jābūt modriem pret naida izpausmēm starp tautām un ticībām, mums jābūt modriem pret neiecietības un citu vainošanas pazīmēm un pasākumiem. Mums jābūt modriem pret to, ka ļaudis dažādās grūtības un savas dzīves vilšanās un sarežģījumus uzveļ uz pleca kādai, vienalga kādai, viegli sazīmējamai grupai un tad uzskata, ka ar tās iznīcību pasaulē viss būs sakārtots. Tie nav tikai aizspriedumi un naids, tas ir jau vājprāts. Tas, ko toreiz darīja nacistu okupācijas šeit atsūtītie varas vīri, bija vājprāts, tas bija tīrās paranojas dzīts, šie ļaudis šeit atnāca ar ieročiem un ar tankiem, viņi sagrāba varu. Mums visiem nākotnē ir jāgādā par to, lai nebūtu tā, ka jebkurā valstī varu sagrābj vājprātīgie, varu sagrābj paranoja, varu sagrābj tie, kas ir gatavi uz masu slepkavībām. Šodien mēs esam sanākuši, lai atcerētos šos nevainīgos upurus, mēs pieminam viņu vārdus, kurus visus pat nezinām, bet centīsimies izzināt, mēs pieminam viņu ciešanas, mēs viņu ciešanu priekšā šodien noliecam galvas.