Valsts prezidentes runa Meža dienu atklāšanā Doma laukumā, 2003.gada 12.aprīlī
Augsti godātais ministra kungs,
Dārgie mežinieki no visas Latvijas!
Es priecājos būt klāt šajā Meža dienu atklāšanā, uz kuru ir atbraukuši ļaudis no visām Latvijas malām un pēc tām dosies atpakaļ turpināt savu svētīgo darbu gan sevis, gan savas dzīvesvietas, gan visas Latvijas labad.
Kas kaitēja nedzīvot
Diža meža maliņā:
Pieci brieži man arami,
Sešas stirnas ecējamas.
No meža nāk visādi labumi, mežs ir mūsu planētas plaušas, bez viņa mums nebūtu ko elpot uz šīs zemes. Mežs mūsu senčiem ir bijusi patvēruma vieta briesmu brīžos, mežs ir devis skanīgas priedes un citus kokus māju celšanai, mežs silda ar savu malku ziemas aukstumā, un mežs pēdējos gados ir kļuvis par lielāko Latvijas bagātību, jo tā ir no visām nozīmīgākā Latvijas eksporta prece.
Latvija lielā mērā šodien dzīvo no šīs dabas bagātības, un tamdēļ tik svarīgi ir, lai mēs šo bagātību apsaimniekotu saprātīgi, tālredzīgi, un reizē ar to visiem izdevīgi, arī taupīgi. Latvijai ir tā priekšrocība, ka mūsu platuma grādos koksne rodas kvalitatīvi, jo pie mums ir pietiekami vēss, un tas kokam patīk - viņš top cietāks, bet ne tik vēss, ka tas pārlieku lēni augtu, kā tas ir ziemeļos. Mēs esam tajā ziņā pareizajos platuma grādos, kaut arī šie platuma grādi mums rada, kā šodien, pavēsus un slapjus pavasarus. Bet nu nekas, esmu pārliecināta, ka mežinieki jau nav no cukura, neizkusīs arī mazā lietutiņā, viņi jau saprot, ka šis pavasara lietutiņš noskalo sārņus gan kokiem, gan laukiem. Tas savā ziņā dod dzīvības sulu gan visai zaļai radībai, gan mežam. Tā ir daļa no dabas, un tā ir nepieciešama.
Mēs daudz eksportējam koku, bet varētu vēlēties, lai mēs varētu apstrādāt tos šeit pat Latvijā, radot vairāk produktu ar pievienoto vērtību, lai peļņa būtu lielāka, un, protams, tādā veidā arī veidotu vairāk darbavietu. Es novēlu visiem, kam pieder pašiem privāti meži, domāt ne tikai par šodienu un rītdienu, bet arī par pēcnācējiem, jo nevaram mežus tikai izcirst, tos vajag arī atjaunot. Un tas nu ir tāds ticības darbs nākotnei, kas ir nepieciešams, lai šī bagātība neizsīktu. Tas savā ziņā prasa lielu upuri, tas ir ieguldījums nākotnē, bet padomāsim, ka to, ko šodien cērtam un izmantojam, ir stādījušas un kopušas rokas, kas nāca pirms mums. Tā ir nepārtraukta ķēde, un mēs, šī paaudze, nedrīkstam šo ķēdi pārraut, nedrīkstam to pārplēst. Mēs baudām to, ko citi ir stādījuši. Stādīsim arī mēs, lai nākamās paaudzes varētu baudīt to, ko esam mēs ar savām rokām paveikuši.
Es apsveicu visus tos, kas ir jau paguvuši savu koku šogad iestādīt. Doma laukumu jau mēs neapmežosim, bet Latviju gan, un būtu ļoti jauki, ja daudzas no tām vietām, kur aug latvāņi un nezāles, un nevērtīgi krūmi, tiktu apkoptas un apmežotas.
Ļoti ceru, ka dažādās Latvijas vietās ļaudis tuvāk iepazīsies ar tām iespējām, ko Eiropas Savienība mums tagad piedāvās, lai apmežotu savu teritoriju. Šie fondi, kā SAPARD fondi, dotu pusi no tā, kas būtu ieguldāms. Tas nozīmē, ka zināmu platību apmežojot, Jūsu izdevumi ir tikai puse no tā, kas būtu apmežojot, jeb par to pašu naudu var apmežot uz pusi vairāk nekā ar saviem līdzekļiem būtu iespējams. Tā tomēr ir vērā ņemama palīdzība, ko vajadzētu izmantot.
Es novēlu Jums visiem domāt arī par mežu ne tikai kā darba devēju, bet arī kā acu priekam un labsajūtai dāvātu vietu, un it īpaši tas sakāms par mūsu valsts mežiem. Sargāsim šo savu valsts bagātību, nepiemētāsim to ar dažādām drazām, uzmanīsimies ar cigaretēm un sērkociņiem. Nededzināsim neprātīgi kūlu agrā pavasarī, no kā rodas ļaunums gan ēkām, gan cilvēku dzīvībai, gan mežiem. Saudzēsim šo skaisto dabu, kurā, man šķiet, nav tāda, kas neizbaudītu to baudu un prieku, ko sniedz pastaiga pa Latvijas mežiem. Sēsim, dēstīsim, stādīsim, laistīsim, kopsim un audzēsim. Lai zeļ, lai zaļo mūsu meži, lai zeļ, lai zaļo mūsu Latvija!