Valsts prezidentes runa Latvijas Inteliģences apvienības rīkotajā 56.konferencē “Latvijas izglītības sistēma Eiropas izglītības telpā” 2003.gada 22.augustā, Rīgas kongresu nams
Augsti godātais ministra kungs,
Godātie konferences rīkotāji, dalībnieki un klausītāji!
Mēs latvieši esam lepni par to, ka esam gudra tauta un labi izglītota tauta, un man šķiet, ka tas ir tas karogs, ar kuru mēs vēlētos būt atpazīti gan Eiropas Savienības (ES) tautu saimē, gan vispār pasaulē. Tā nav tikai tukša lielība, man šķiet, ka te mums ir savs pamats tā domāt. Latvija bija viena no pirmajām valstīm, gan toreiz ne valsts un ne neatkarīga, bet, varētu teikt, teritorija Eiropā, kurā sākās vispārējā alfabetizācija, pateicoties toreizējā Zviedrijas karaļa pūliņiem nostiprināt reformāciju un protestantisko ticību. Latviešu zemniekiem šī vēlme viņiem iemācīt tēvreizi un katehismu tikai nāca par labu. Ne par velti vēlāk Kauguru nemiernieki nāca no šiem zemniekiem, kas ne tik vien spēja lasīt avīzes savā valodā, jo toreiz tādu vēl jau nemaz nebija, viņi bija spējīgi lasīt arī vācu valodas publikācijas, kuras bija pie kungiem muižā redzējuši.
Mums ir vecas tautas izglītības tradīcijas, kas aizsākās jau ar Vecā Stendera pūliņiem stāstīt latviešu zemniekiem par pasaules brīnumiem un par zinātnes atklājumiem, un zinātnisko pieeju. Tie ir ļoti tāli, dziļi un vērtīgi pirmsākumi, un tie ļoti nozīmīgā mērā ir iespaidojuši latviešu tautas spēju izveidot pirmo atmodu, nodibināt neatkarīgu valsti un, protams, izglītota tauta gan tīri intelektuāli, gan kulturāli bija tā, kas palīdzēja mums atkarot savu neatkarību. Tumsonīgai, neizglītotai tautai būtu bijis to daudz grūtāk izdarīt.
Šobrīd mēs stāvam referenduma priekšā, kas, es ceru, ievedīs mūs līdz ar citām kandidātvalstīm kopējā Eiropas sabiedriskā, politiskā un izglītības telpā. Kāda vieta tur būs latviešiem un Latvijai, kā tā mūs iespaidos. Es domāju to varētu reducēt uz diviem vienkāršiem vārdiem. Pirmkārt, Eiropa mums nediktēs, kā mums būs izglītot savus bērnus un jauniešus, bet dzīve pati mums diktēs, ka viņiem būs jābūt sagatavotiem visaugstākā iespējamajā līmenī, lai viņi spētu konkurēt un atrast sev iztiku šeit pat mūsu dzimtenē, lai viņi būtu konkurētspējīgi Eiropas mērogā un globalizētā pasaulē, lai viņi būtu spējīgi konkurētspējīgi vispār. Lai to panāktu, ir jārūpējas par izglītības sistēmu no pašiem pirmsākumiem, līdz pat doktorandu studijām un sagatavošanās zinātniskajam darbam. Gadu ziņā tas ir ļoti garš process, jo visi iedzīvotāji tam izies cauri.
Izglītības procesā ir zināms atbirums, un ir jādomā par to, ko spēj dzīvē sasniegt un kādas iespējas ir tam, kam ir tikai pamatskolas izglītība, kam ir vidusskola, tehniskā izglītība un tā joprojām. Viens ir skaidrs, ja ir augstākā izglītība, tad ir lielāki ienākumi mūža garumā, līdz ar to labāka dzīves kvalitāte. Pētījumi rāda, ka tie, kam ir augstākā izglītība, dzīvo ilgāku mūžu, bauda labāku veselību, viņiem vispār ir labāka dzīves kvalitāte.
Korelācija starp veselību, dzīves kvalitāti un izglītību ir ļoti skaidra un ļoti tieša. No tā viedokļa vien ir ļoti svarīgi, lai valsts spētu katru bērnu, kas uzsāk savas skolas gaitas, palīdzēt aizvirzīt pēc iespējas tālāk savā izglītības ceļā. Katram ir jāatrod savs maksimālais potenciāls, viņam jāpalīdz nonākt līdz sava potenciāla augstumiem. Bērnam, kam jau no dzimšanas ir grūtības, tas varētu nozīmēt, ka viņam palīdz iemācīties pašam sevi paēdināt un savas kurpītes sasiet, un arī tas jau ir ievērojams sasniegums un vērtīgi, ja viņš pats par sevi elementārā līmenī var gādāt. Valstij jābūt programmām tiem, kuru intelekts neļauj viņiem doties tālāk skolā, ir jācenšas atrast viņiem vieta sabiedrībā, lai arī viņi varētu dzīvot cienīgu dzīvi.
Lielākais vairums iedzīvotāju ir ar caurmēra spējām, varbūt ceturtā daļa ir ar spējām virs caurmēra un par tiem izglītības sistēmai ir pienākums gādāt, ieskaitot to, ka izglītības sistēmai būtu jānodrošina, ka spējīgākie un talantīgākie var nonākt līdz pašam augstākajam līmenim, un tas nozīmē studijas doktorantūrā un pēc tam pētniecības darbi. Šī atlase var notikt tikai tad, ja katrā līmenī absolūti viss, kas notiek, ir pēc iespējas augstākā kvalitātē, vai tā būtu tehniskā izglītība, vai tā būtu humanitārā izglītība, vai tās būtu dabaszinātnes, vai sociālās, svarīgākais ir tas, lai šī izglītība būtu kvalitatīva, lai pasniedzēji būtu augsti kvalificēti, augsti motivēti un, jā, arī pietiekami labi atalgoti, lai izglītības sektors spētu konkurēt ar visiem citiem darba laukiem.
Nebūtu vēlams, ka izglītības sektora darbiniekiem algas par daudz atpaliek no tām, kas valda privātā sektorā, jo, protams, mēs vēlētos, lai mūsu bērni un mūsu jaunatne bauda savu izglītības procesu pēc iespējas labāk motivētu, ieinteresētu, kvalificētu speciālistu rokās. Valsts loma šajā procesā ir sarežģīta, jo pēc Latvijas likumdošanas ir diezgan saskaldīta mūsu izglītības sistēma. Ir atšķirīgi pienākumi ministrijai un pašvaldībām. Nopietnas problēmas rada tas, ka ne visas pašvaldības ir vienāda lieluma un it īpaši ne vienādas savā bagātībā, un līdz ar to jau automātiski parādās draudi, un tie ir realizējušies, ka mazākās un nabadzīgākās pašvaldībās ir lielas grūtības, lai sasniegtu to pašu līmeni, kāds valda lielākos centros.
Sabiedrības vispārējais noskaņojums un sabiedrības dzīves līmenis ļoti nopietni iespaido to, vai visi bērni spēj nonākt uz skolas sola un vai visi bērni spēj izkopt savus talantus līdz augstākajam līmenim. Ja raugāmies, ka Latvijā ir tik daudz neadekvātu vecāku, kas nespēj savam bērnam nodrošināt pat fizisko drošību, tad ir skaidrs, ka te ļoti daudz mums vēl darāms, lai valsts, pašvaldība pārņemtu no neadekvātu ģimeņu rokām to bērnu audzināšanu un izglītību, kuri citādi savu vecāku rokās ir padoti vardarbībai un vienkāršai pamestībai. Tas ir nopietns pienākums un Latvijā šajā ziņā ir ļoti smaga nasta.
Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Latvijā ir, man šķiet, neparasti daudz ļoti talantīgu jauniešu un ļaužu proporcionāli savam iedzīvotāju skaitam. Tas ir mūsu cilvēcīgais kapitāls, tā ir mūsu valsts bagātība. Man šķiet, ka tieši ar šo cilvēcīgo kapitālu, jā, tā ir klišeja, to mēs visu laiku atkārtojam, bet tā ir patiesība un to vajag atkārtot, un galvenokārt to vajag saprast un pēc tās rīkoties. Kapitālu nevar vienkārši turēt zeķē un uz to raudzīties un domāt, ka tad viņš nesīs labumu. Kapitāls ir jāiegulda, un kapitālam ir jāgādā, lai viņš nestu augļus. Cilvēcīgais potenciāls tāpat kā puķīte dārziņā ir ļoti jākopj, jālaista, jāpabaro. Ir liels darbs, lai izaudzinātu vai nu puķīti dārziņā, vai izglītotu cilvēku.
Esmu vienmēr arī uzsvērusi, ka izglītība nav domāta tikai, lai konkurētu darba tirgū, lai nodrošinātu cilvēkam iztiku, izglītība ir arī tā, kas nodrošina, ka cilvēks ir tiesīgs un spējīgs iekļauties civilizētā sabiedrībā. Vispārējā izglītība, ko senāk sauca par sirds inteliģenci, šīs vispārējās ētiskās un estētiskās spējas arī tās ir jāieaudzina. Senāk viss tas bija un gūlās uz ģimenes pleciem, šobrīd, kā jau minēju, ļoti daudzas ģimenes vai nu nespēj, vai nevēlas šos pienākumus pildīt. Šeit tātad izglītības sistēmai blakus tīri tehniskam intelektuālām lietām ir jādomā arī par to, kāds cilvēks izaug, ne tikai par šoferi, tehniķi, inženieri vai ārstu, bet lai viņš arī izaug par tādu cilvēku, kas savā sadzīvē ar citiem var izprast arī viņus kā cilvēkus tieši tamdēļ, ka viņam ir vispārējā kultūra, ka viņam ir šī sirds inteliģence, kas nāk no izpratnes un no izglītības.
Izglītība vārda visplašākā nozīmē cilvēku padara īsteni cilvēcīgu, tas ir ļoti augsts mērķis, tas ir mērķis, kas ir sasniedzams tikai ar ilgu un nopietnu darbu, tas, protams, prasa arī līdzekļus no valsts, no pašvaldības un ļoti daudzās demokrātiskās zemēs šeit ar nopietnu pienesumu nāk arī privātais sektors. Daudzās zemēs ir tā, ka ugunsdzēsējiem ir savas stipendijas, teiksim ugunsdzēsēju bērniem stipendijas, dzelzceļnieku bērniem un tā joprojām. Tas ir īpaši svarīgi tādos gadījumos, kur kāds ļoti talantīgs bērns ir piedzimis ģimenē, kam citādi varbūt nebūtu iespējas viņu aizsūtīt papildināties kā māksliniekam ārzemēs pie labākiem pedagogiem tad, kad viņš būs nonācis jau savas izglītošanās jeb profesionālās veidošanās pēdējās fāzēs.
Dāmas un kungi!
Es novēlu jums šodien ļoti interesantas un auglīgas diskusijas. Es priecājos par to, ka šis temats ir piesaistījis tik daudz dalībniekus un klausītājus. Šie jautājumi ir būtiski, viņi ir svarīgi, viņi skar mūsu nākotni, it īpaši mūsu bērnus, jauniešus un mūsu bērnubērnus. To Latviju, kāda tā būs nākotnē, veidos tie, kas 1.septembrī sāks savas skolas gaitas un dosies uz savu pirmo skolu. Tāpat tie, kas uzsāk savas universitātes gaitas, tie būs tie, kas gādās, cik konkurētspējīga būs Latvijas visos pasaules vējos. Gan pedagogiem, gan teorētiķiem, gan ierēdņiem, gan vecākiem es novēlu, lai visi Latvijā paturētu šo savu jau tradicionāli dziļi iesakņojušos izpratni par izglītību kā vērtību un novēlu, lai visiem katram jūsu gaitās ir sekmes un prieks par paveikto.