Valsts prezidentes runa Komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltītā pasākumā
2005.gada 14.jūnijā pie Brīvības pieminekļa
Augsti godātie represētie un viņu tuvinieki,
Augsti godātie valdības un diplomātiskā korpusa pārstāvji,
Mīļie tautieši!
Šajā piemiņas dienā mēs atceramies tos, kas tika bez vainas tiesāti un vajāti savas piederības latviešu tautai dēļ. Viņi nebija nekādu noziegumu paveikuši, viņi vienkārši bija Latvijas iedzīvotāji, kas dzīvoja normālu dzīvi, nebija konspirācijas plānojusi, pret kuriem tika veikts viens no pirmajiem noziegumiem pret Latvijas tautu un pret cilvēci.
Naktī no 13. uz 14.jūniju tika saņemti ciet ļaudis, kuru vārdi jau vija iekļauti sarakstos, kas bija sistemātiski plānoti un gatavoti vairāku mēnešu garumā. Šajā akcijā piedalījās vesela virkne dažādu izpildītāju, pavēle nāca no augstākā līmeņa, no paša Staļina, un pa trepītei uz leju šajā varas vertikālē piedalījās vesela virkne dažādu tautību piederīgie, tajā skaitā arī latviešu tautas pārstāvji, tādi kā Kalnbērziņš, Vilis Lācis, Noviks un citi. Tā bija akcija, kas tika veikta it kā komunisma ideoloģijas vārdā un revolūcijas aizstāvēšanas vārdā. Īstenībā tā tika vērsta uz teroru, lai iznīcinātu jebkādas domas par neatkarīgas Latvijas valsts turpmāko eksistenci, lai nolikvidētu un noņemtu no šīs teritorijas visus ļaudis, kas būtu domājami šai Latvijas valstij lojāli esam. Tā bija etniskā tīrīšana, kas arī ir noziegums pret cilvēci, un visi šie noziegumi ir tādi, kuriem nav noilguma.
Šie noziegumi mums ir vienmēr jāatceras kā daļa no savas vēstures, vispirms jau, lai godinātu tos, kas bija gājuši bojā gluži kā karavīri kaujas laukā savas valsts dēļ, tieši tādēļ, kā liktenis viņam bija lēmis tieši tur piedzimt un dzīvot, tur piedzimt un neko vairāk, tikai to. Šāda rīcība no totalitārās komunisma ideoloģijas puses bija pamatā ļoti līdzīga tai, ko izveda nacisma sistēma ar savu genocīdu. Vēršanās pret atsevišķām tautībām, kādu mēs redzējām pie nacisma, ir augstākā mērā necilvēcīga, bet cik no tās atšķiras vēlme veselas tautas vienkārši pārnest uz citu vietu, kā no tās atšķiras vēlme nevis viņus nostādīt bedres priekšā un nošaut, kaut gan mēs zinām, ka vismaz 700 šajā vienā deportācijas naktī izvestie tika nošauti, zinām arī, ka 4 no 10 gāja bojā un nekad neatgriezās. Tātad tie apstākļi, kuros viņiem lika dzīvot, bija tik necilvēcīgi, ka tā bija nolemtība vai nu lēnai un sāpīgai nāvei vai izdzīvošanai ar bojātu veselību, kāda tā daudziem ir šodien. Tādēļ šodien vēlamies noliekt galvu visu bojā gājušo priekšā, viņu tuvinieku priekšā, respektējot un cienot viņu pārdzīvojumus un sāpes, un līdz ar to vēlamies godināt tos, kas ir bijuši izsūtīti, kas vēl šodien ir dzīvi un vēl pēc atgriešanās mājās starp saviem līdzcilvēkiem ne vienmēr atrada to izpratni, to atbalstu, ko viņi būtu pelnījuši, bet kam tieši otrādi, it sevišķi tiem, kas atgriezās vēlākajos gados, bija jāpārdzīvo vajāšanas, apgrūtinājumi visa mūža garumā līdz pat neatkarības atjaunošanai.
Man ir ļoti žēl, ka Latvijas valsts nevar vairāk atbalstīt savus represētos, man šķiet, ka viņi būtu to pelnījuši, viņi būtu pelnījuši īpašu gādību par viņiem, kas tik daudz Latvijas vārdā ir pārdzīvojuši. Bet es gribētu atgādināt visiem tiem, kas ir palikuši dzīvi, ka Jūs esat beigās tomēr uzvarētāji, nevis zaudētāji, jo šī milzīgā totalitārā sistēma, kas gribēja iznīcināt jūs un visu to, kas jums ir bija dārgs, šī sistēma beigās ir iznīkusi, tā ir izplēnējusi kā pelni vējā, un mēs esam ieguvuši to, kas mums bija, kad viņi iebruka mūsu valstī – savu neatkarību, savas iespējas veidot pašiem savu valsti un pašiem lemt savu likteni.
Mēs stāvam šeit zem Brīvības pieminekļa, mēs stāvam zem sava sarkanbaltsarkanā karoga, mēs varam brīvi dziedāt savu Latvijas himnu, un mēs esam uzvarējuši, un tā necilvēcīgā sistēma ar visiem saviem ieročiem, ar savām armijām, vardarbību un spēku ir sabrukusi, tā ir aizslaucīta vēstures mēslainē. Mēs šeit esam, mēs šeit būsim, un mēs gādāsim, lai Latvija paliek, un mēs celsim savu Latviju visiem tiem par spīti, kas viņu nevēlējās redzēt. Tas ir mūsu svēts pienākums, tas ir mūsu mantojums, un mēs varam apņemties par viņu gādāt. Dievs, svētī Latviju!