Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa Jāņa Čakstes pieminekļa atklāšanā Jelgavā,
2003.gada 14.novembrī
Augsti godātais prezidenta Ulmaņa kungs,
Augsti godātais Jelgavas Domes priekšsēdētāja kungs,
Augsti godātie viesi,
Mīļie jelgavnieki un viesi no apkārtnes un tālienes!
Šodien, Latvijas 85. dzimšanas dienas priekšvakarā, valstij un Jelgavas pilsētai ir pasniegta skaista dāvana. Valstij tas ir nozīmīgi, jo šeit tagad paceļas Latvijas Republikas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes piemineklis. Bet tikpat nozīmīgi tas ir Jelgavai, kur Jānis Čakste garus gadus dzīvoja, strādāja, veidoja sabiedrisko vidi un garu, demokrātismu, iecietības un sapratnes gaisotnē.
Jānis Čakste kļuva par prezidentu pirmās Saeimas ievēlēts, trīs gadus pēc tam, kad bija jau dibināta Latvijas Republika. Taču tūliņ pēc neatkarības deklarācijas viņam ar telegrammu paziņoja, ka tieši viņš jau ir izvēlēts un ievēlēts par Tautas sapulces priekšsēdētāju, tāpat tieši Jānim Čakstem tika uzticēta Satversmes sapulces organizēšana un vēlāk tās prezidēšana. Tā viņa darbība jau no pašām pirmajām neatkarības dienām bija saistīta ar Latvijas kā parlamentāras, demokrātiskas republikas pamatprincipu izstrādāšanu un iedzīvināšanu, jo Satversme, kas toreiz tika izstrādāta, bija tā laika visaugstākajiem demokrātijas standartiem atbilstoša, un prezidenta institūcija, kuras pirmais pārstāvis bija Jānis Čakste, ieguva viņa personā Latvijas tautas respektu, cieņu un mīlestību. Viņš izcīnīja arī respektu jaunajai Latvijas valstij.
Saviem augstajiem pienākumiem Jānis Čakste gatavojās visa mūža garumā un, varētu teikt, ka viņa prezidentūra bija vainagojums ļoti ilgam un tikpat atbildīgam sabiedriskam darbam. Jau savos studiju gados viņš bija sabiedriski aktīvs Maskavas studentu pulciņā. Atgriezies Jelgavā, viņš nekavējoties iesaistījās sabiedriskā dzīvē, par spīti tam, ka savā ģimenē audzināja visai kuplu bērnu pulciņu. Viņš ir bijis saistīts ar gandrīz visām ievērojamām Jelgavas sabiedriskajām organizācijām. Man šķiet, ka te visi jelgavnieki var gūt sev cēlu paraugu un iedvesmu savam darbam. Par viņu mūža garumā nav dzirdēts īsti neviens nopietns slikts vārds, viņš bija cilvēks, kas spēja uzklausīt, saklausīt arī gluži pretējus viedokļus.
Viņš bija dziļi pārliecināts demokrāts, kas uzsvēra, ka Latvijas Satversme un Latvijas Saeima pārstāv visu Latvijas tautu vienalga, kādas tautības, kādas ticības vai kādas politiskās pārliecības kāds nebūtu – demokrātiskā sabiedrībā visiem ir jābūt savai vietai un savai iespējai tikt uzklausītiem. Viņam demokrātijas izpratne bija tik moderna, kādu šodien mēs modernāku neatradīsim. Latvija tātad kā neatkarīga valsts sāka darboties uz pašiem augstākajiem demokrātijas principiem, un nebija svarīgi, cik gadsimti nebrīves mums stāvēja aiz muguras, svarīgi bija tas, ka mēs bijām rīcībspējīgi no tā brīža, kad tapa Latvijas republika.
Šodien, tuvojoties šīs Republikas 85. gadadienai, es aicinu visus jelgavniekus, visus Latvijas iedzīvotājus atcerēties, ka mēs visi esam kopā Latvijas veidotāji, un gluži kā tie, kas savos pirmsākumos veidoja šo valsti, mūsu rokās ir uzstādīt šai valstij visaugstākos ideālus un visaugstākās prasības. Man šķiet, to prasa mūsu pašu gods un mūsu cieņa pašiem pret sevi, jo cienot savu valsti, mēs cienām paši sevi; uzstādot augstus ideālus savi valstij, mēs radam priekšnoteikumus, lai varētu dzīvot tādā vidē un sabiedrībā, par kuru visi varam būt lepni. Es novēlu visiem jelgavniekiem katrreiz, kad viņi staigās garām šai tagad skaisti sakoptajai vietai ar šī dižā zemgalieša, ar šī diženā latvieša piemiņas tēlu, atcerēties tos ideālus, pēc kuriem viņš dzīvoja, atcerēties to devumu, ko viņš ir devis Latvijai kā valstij un varbūt katram savās dzīves gaitās domāt par to, ko es varu dot Latvijai, ko es varu dot sava valstij. Lai Dievs mums visiem uz to palīdz!
Prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna Jāņa Čakstes pieminekļa atklāšanā Jelgavā,
2003.gada 14.novembrī
Prezidentes kundze,
Rāviņa kungs,
Godātie jelgavnieki,
Tuvi un tāli ciemiņi!
Jelgava, lauki, zemnieki, Krišjānis Valdemārs, Maskava, darbība parlamentāros apstākļos, ko pieļāva tā laika Krievija, uzdrīkstēšanās, cietums - un Latvijai radās pirmais tās prezidents. Tautas padome, Satversmes sapulce, Saeima un prezidenta darbība. Liekas, ka jau no šūpuļa Čakste sevi gatavoja šai misijai, un nav šaubu, ka Latvija gatavoja savu nākamo pirmo prezidentu.
Viņš bija un paliek man pirmais skolotājs, kad mēs kopīgi atjaunojām savu neatkarīgo valsti un soli pa solim darījām it kā visu no jauna, bet tomēr ne tā. Jau tālajos 20-tajos Jānis Čakste bija ielicis pamatus mūsu valsts darbībai, dzīvei, mūsu valsts neatkarībai. Ko jūt cilvēks, kam pirmo reizi dzīve ir uzlikusi tādu pienākumu, un ko jūt valsts, kas pirmo reizi veido savus neatkarības soļus? To es visu redzēju un sapratu, šķirstot Jāņa Čakstes runas un atmiņas par viņu, tiekoties ar Jāņa Čakstes ģimenes locekļiem, kuri šodien tik kuplā skaitā pārstāv Jelgavu. Es izjutu Čaksti kā cilvēku, kura galvaspilsēta neapšaubāmi bija Rīga, bet sirdsgalvaspilsēta bija Jelgava.
Čakste savas dzīves lielākos un darbīgākos gadus ir pavadījis Jelgavā, un Čakste mums visiem ir palicis kā morāls piemērs, kā dzīvs piemērs tam, kā ieviest, kā nostiprināt demokrātiskās tradīcijas ne tikai savos oficiālajos pasākumos, bet arī savā personīgajā dzīvē un ikdienā. Čakstes runas ir spilgts paraugs tam, ko prezidents drīkst, var un ko viņam vajag teikt. Es apbrīnoju viņa runas un uzstāšanās, viņa lekcijas, kuras vienmēr ir bijušas īsas, bet tik konstruktīvas un tiešas, un vienlaicīgi ļoti iedvesmojošas.
Vispārzināma ir Čakstes uzrunas forma, kad viņš rakstīja saviem kolēģiem politiķiem, gribēdams ar viņiem tikties. Viņš rakstīja: “Vai Jūs nevarētu atnākt pie manis tikos un tikos uz tādu mazu parunāšanos?” Šodien, Čakstes kungs, mēs esam atnākuši pie Jums uz tādu mazu parunāšanos. Bet tiem, kas šeit nāks pēc mums, es nešaubos, vienmēr būs ar viņu par ko parunāt – par Latvijas vēsturi, par Latvijas nākotni.
Čakste ir uzrakstījis mums demokrātijas grāmatu, kas nav tikai tiem laikiem domāta. Tā ir grāmata, kas noderēs arī nākamajām paaudzēm. Lai šis piemineklis, šī laika zīme, iekalta akmenī, vienlaicīgi tik skaista, tik klusa un tik pārliecinoša, ir ne tikai mācība un piemērs mūsu politiķiem, bet lai šī laika zīme ir arī pamats un pārliecība, mūsu tautai veidojot savu nākotni.