Vaira Vīķe-Freiberga

Valsts prezidentes runa ebreju genocīda piemiņas dienai veltītā pasākumā

2005.gada 4.jūlijā Sinagogas drupās, Rīgā

 

Augsti godātie ebreju kopienas pārstāvji,

Ekselences,

dāmas un kungi!

 

Mēs esam pulcējušies, lai atcerētos un lai izteiktu savas sāpes un līdzjūtību ebreju tautai, kam šajā dienā šeit, uz Latvijas zemes, sākās sāpju un vaidu ceļš vairāku gadu garumā. Ir skumji un zīmīgi, ka tas ceļš sākās tikai dažas dienas pēc nacistu Vācijas okupācijas sākuma šeit, dievnamā, lūgšanu namā, kur ebreju kopienas pārstāvji pulcējās, lai dziedātu Tam Kungam slavas dziesmas, lai piekoptu savu senču tradīcijas.

 

Šeit notika trīskārtējs grēks: grēks pret cilvēci, grēks pret ebreju tautu un grēks pret svētnīcu, jo jebkurai svētnīcai vajadzētu būt respektētai, tamdēļ, ka tā tai ticībai un tautai ir īpaši dārga. Šeit aizgāja bojā ļaudis gluži kā holokaustā, kā uguns upuri ļaundabības un naida kultam. Šis naids sākās ar ideoloģiju, kas uzstādīja dažus cilvēkus augstāk par citiem un citus toties zemākus. Šeit mēs varam saskatīt tā ļaunuma sakni, kas ir cilvēci vajājusi no tās pirmsākumiem, ar kuru mums jācīnās šodien, rīt un vienmēr. Tā ir tā doma, ka jau no dzimšanas vai no kādas pavēles, vai no kādas ideoloģijas piekritības daži cilvēki ir pelnījuši parastos cilvēces likumus, kas viņus sargā, bet citus mēs it kā varētu atļauties izstumt no cilvēku kopības un ar viņiem apieties citādi, vai kā nacisma rasisma ideoloģijā – iznīcināt viņus no zemes virsas. Šādu domu mēs nedrīkstam pieļaut, šāda doma ir tā, pret kuru mums jācīnās vienmēr un visur. Tā dzimst ar sīkiem aizspriedumiem, ar cita noraidījumu, tamdēļ, ka viņš ir citāds. Bet zināmos apstākļos, un to redzam vēl šodien visās pasaules malās, tā viegli pārvēršas asiņainos konfliktos un arī sistemātiskā genocīdā. Genocīds notiek vēl šodien daudzās zemēs, tam nav nekad un nebūs īstena pamatojuma.

 

To, kas notika šeit ar Latvijas ebreju tautu, šodien mēs atceramies un pieminam, izsakām savu dziļāko līdzjūtību ebreju tautai par tās lielajām ciešanām šajā holokausta ciešanu periodā un izsakām savu solidaritāti kā cilvēki vienmēr un visur ar ebreju tautu un ar visiem vajātiem un apliecinām, ka mūsu svēts pienākums ir gādāt, lai nenotiek tādas lietas.

 

Es noliecu savu galvu upuru priekšā, es lūdzu par viņu dvēselēm jums visiem līdzi, mēs atceramies ar cieņu visus tos, kas holokausta šausmas ir pārdzīvojuši, un es kā Valsts prezidente varu jums izteikt Latvijas apņēmību, ka mēs būsim modri, mēs būsim uzmanīgi, mēs gādāsim, lai tādas lietas vairs nenotiek, lai mūsu bērni saprot, kas ir pagātnē noticis, lai viņi saprot, cik tas bija nepareizi un ka tas nedrīkst atkārtoties. Es tamdēļ visiem mums kopā novēlu šajā atmiņas dienā atcerēties savu kopējo cilvēcību, savu solidaritāti un savu brālību. Mēs visi esam Dieva bērni, mēs visi esam brāļi un māsas.