Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna
Bērnu bāreņu aprūpes centra “Rīga” astoņdesmitgades svinībās
2002.gada 5.decembrī
Augsti godātā ministres kundze,
Direktores kundze,
Dārgie darbinieki,
Viesi!
Man ir prieks, ka varu būt Jūsu vidū šajā nozīmīgajā jubilejā, kad 80 gadu pastāvēšanu atzīmē iestāde, kas ir spējusi cauri šiem gariem gadu desmitiem nodrošināt pamestiem, negribētiem, neapkoptiem bērniem vietu, kur izdzīvot, kur tikt apgādātiem un kur uzaugt līdz nākamajam posmam savā dzīvē.
Tā ir skumja lieta, ka ir pasaulē tādi bērni, kas nav gribēti. Ir skumji arī, ka notiek traģēdijas. Tajā brīdī, kad tapa dibināta šī iestāde, daudzi bērni bija palikuši bāreņi tāpēc, ka tēvs bija kritis kaujā, māte varbūt devusies bēgļu gaitās, tikusi atšķirta no bērna. Notika dažādas traģēdijas. Jā, ir arī bērni, kas ir bāreņi tamdēļ, ka, protams, arī jauniem cilvēkiem ne vienmēr ir lemts nodzīvot visa sava mūža garumā. Bet pārāk daudz Latvijā ir tādu bērnu, kam vecāki ir, bet vecāki būtībā ir dzīvi miroņi, viņi nav spējīgi izpildīt tos pienākumus, kas pieaugušam cilvēkam būtu jāveic. Un ir arī skumji, ka mums nav tādas iespējas nodrošināt jaunām sievietēm iespēju atsacīties no grūtniecības un no dzemdēšanas, ja jau viņa nav spējīga un nav gatava bērnu audzināt.
Valstij ir pienākums gādāt par katru bērnu, kas piedzimst, vienalga, kādi ir viņa vecāki, cik viņi ir gatavi saviem pienākumiem, vai viņi paši ir spējīgi sabiedrībā funkcionēt kā normāli cilvēki, jeb varbūt nav spējīgi. Ideāli būtu, ja valsts varētu palīdzēt topošajiem vecākiem tajās grūtībās, ar kurām viņi ir sastapušies un dažiem labiem no viņiem palīdzētu nokļūt uz reabilitācijas ceļa. Es domāju sevišķi par tām ģimenēm, kurās vecāki ir alkoholiķi, un viens bērns pēc otra piedzimst bez izredzēm uz normālu dzīvi. Ja valstij būtu attiecīgas rehabilitācijas programmas, mēs varētu cerēt daļu no viņiem atgriezt normālā dzīvē, diemžēl ne visus, jo modernā zinātne ir pierādījusi, ka bez paša cilvēka gribas mainīties un pārvērst savu dzīvi nav ne tādas zāles, ne tādas ārstniecības iestādes, kas varētu piespiest no šādas atkarības atbrīvoties, un arī tā ir mūsu sabiedrības traģēdija.
Sabiedrībā būtu vairāk jādara attieksmē pret alkohola lietošanu, brīdinot par to, ka tā daudziem var kļūt par ļoti bīstamu slimību un izveidot ļoti bīstamas atkarības. Ne jau tikai aizliegtās narkotikas ir bīstamas, tikpat bīstams ir arī alkohols, kas ir pilnīgi legāls.
Jums, kas šeit strādājat, ir ļoti svarīgi pienākumi. Jūsu rokās ir maza cilvēciņa liktenis un Jūsu rokās ir gādāt par to, lai viņš varētu atgriezties normālā dzīvē un lai varētu dzīvē darboties kā jebkurš cits bērns, kam ir laimējies vairāk ar to vietu, kurā viņš ir piedzimis, ar to ģimeni, kurā viņš ir pasaulē ieradies. Jūs esat vecāku vietā, vecvecāku vietā, Jūs bērnam aizstājat visu viņa ģimeni. Jums tas nav tikai maizes darbs, es domāju, tā ir sūtība un tā ir pārliecība, ka Jūs darāt neatsveramu darbu. Ja Jūs to nedarīsiet, tam bērnam tas būs kaut kas traģisks. Tie traucējumi, kas viņam no tā radīsies, nebūs vēlāk vairāk labojami. Katram bērnam terapeitiskā darbība, visi kopšanas darbi, var radīt starpību starp to, vai viņš izdzīvo, vai paliek tiešām smags invalīds, vai viņa invaliditāte kļūst vieglāk nesama, nekā tā citādi būtu, un vai tas ideālā variantā varētu iegūt sev gādīgus un mīlošus vecākus, kas viņu pieņems tādu, kāds viņš ir, varbūt ne perfekts, varbūt ar kaitēm un defektiem, bet tomēr bērns un tomēr cilvēks.
Es kā Valsts prezidente gribu teikt Jums visiem paldies. Man žēl, ka Jums jādara tas darbs, kas būtu citiem darāms, bet man prieks par to, ka Jūs to darāt. Bērni par to var būt Jums pateicīgi. Valsts Jums par to ir pateicīga. Paldies Jums!