Valsts prezidentes runa 1941.gada 14.jūnija atcerei Pie Brīvības pieminekļa
Augsti godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze,
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs,
Jūsu ekselences ministri,
Goda viesi,
Dārgie represētie un viņu piederīgie!
14.jūnijs ir oficiāla Latvijas valsts sēru diena, kad pieminam pirmo no vairākām civiliedzīvotāju masu deportācijām no Latvijas teritorijas. Valstij ir svēts pienākums atcerēties šo dienu, kad iepriekšējā naktī bez brīdinājuma, izskaidrojuma, tiesas sprieduma kā noziedznieki tika saņemti ciet ap 15 tūkstošu civiliedzīvotāju – pieaugušie, bērni, sirmgalvji, veselie un slimie, sadzīti lopu vagonos un izsūtīti nezināmā tālienē uz Sibīriju un citām tālām vietām.
Tas bija genocīds pret latviešu tautu jeb, pareizāk sakot, pret Latvijas tautu, jo izsūtīto vidū bija ne tikai latvieši, bet arī ebreji, poļi, vācieši un daudzi citi. Tā bija terora akcija ar vienu vienīgu mērķi – iedzīt visos pārliecību par toreizējā staļiniskā režīma varu un spējām pārkāpt visas likuma un cilvēcības robežas. Tā bija vara, kas sacīja, ka mūsu spēkā ir darīt vienalga ko ar vienalga jebkuru bez jebkā, kas mums varētu stāties pretim, un katrā ziņā jums, iedzīvotājiem, nevienam nav ne mazāko tiesību, nekādas izredzes sevi aizstāvēt vai paust savu viedokli. Tas bija totalitāras valsts savas varas nostiprināšanas instruments. Tie, kas tajā piedalījās, nodarīja smagu noziegumu. Tas ir noziegums bez noilguma, kas ir pelnījis taisnu tiesu. Tie nebija nekādi varoņi, tie nebija nekādi cīnītāji pret fašismu, jo Latvijā tajā laikā nekāda fašisma nebija, šeit bija neatkarīga, neitrāla valsts, kas pat nebija nekādās aliansēs iestājusies. Padomju savienībai gan tajā laikā bija jau nolīgums ar fašistisko Vāciju.
Mums jāatceras šī diena tāpēc, lai atdotu godu tiem, kas tika izvesti, lai atcerētos tos, kas gāja bojā un godinātu tos, kas pārdzīvoja, viņu bērnus un bērnu bērnus, kas daudzus gadus pēc tam, kad bija atgriezušies Latvijā, dabūja pārciest savu līdzdzīvotāju vienaldzību vai pat noraidošo attieksmi, kas dažādu iemeslu dēļ bailes un vajāšanas piedzīvoja vēl daudzus gadus. Šodien valsts viņus godina, viņus piemin, un atdod viņiem to cilvēcisko cieņu, ko totalitāra valsts viņiem bija laupījusi.
Šodien arī jāatceras tas, kas ir noticis, lai varētu par to stāstīt saviem bērniem un visai pasaulei. Ir jāsaprot, ka tādas lietas ir notikušas mūsu līdzgaitnieku mūža laikā, kas tās paši ar savām acīm ir pieredzējuši. Tās šķiet neiedomājamas, nepieļaujamas, nepiedodamas, bet ir tādas notikušas, un ir jāstāsta par to saviem pēcnācējiem un līdzcilvēkiem, visai pasaulei. Ir jāzina, kas ir noticis pagātnē, lai tagadni varētu veidot citādu, lai nākotni varētu nodrošināt cilvēka cienīgu, drošu un civilizētu. Lai Dievs mums visiem uz to palīdz!