Valsts prezidentes runa akcijas “Labā zvaigzne” noslēguma sarīkojumā Melngalvju namā, 2004.gada 6.janvārī
Ļoti cienītā ministres kundze,
Dāmas un kungi,
Man ir prieks sveikt atzītos un izvirzītos labdarus šajā Trejkungu jeb Zvaigznes dienā, kad mēs atceramies par trim gudrajiem jeb ķēniņiem no Austrumiem, kas ar savām dārgām dāvanām un mirrēm - visu to vērtīgāko, kas tiem bija – devās tālā ceļojumā, Betlemes zvaigznes vadīti, lai atrastu jaunpiedzimušo bērnu, par kuru zvaigznes liecināja, ka viņš ir īpašs, ka viņš ir lielāks par visiem ķēniņiem.
Jūs visi un tie pārējie, ko no tā tūkstoša, ko kāds ir atzīmējis un ieteicis kā labdari, savā ziņā esat kā šie trīs gudrie no Austrumiem, kas visa gada garumā nāk ar savām dāvanām jebkuram no saviem līdzcilvēkiem un dāvina to, kas viņam ir visdārgākais, un tā ir – sava uzmanība, sava dzīves daļa, ko cilvēks ārpus savām personīgajām rūpēm un pienākumiem veltī kaut kam tādam, kas ir virs normas, ko neviens no viņa nepieprasa.
Kad runājam par labiem cilvēkiem, parasti domājam tādus, kas godam pilda to, ko normāli no laba cilvēka sagaida – labi vecāki ir tādi, kas rūpējas un gādā par savu bērnu, labi bērni ir tādi, kas klausa un mīl savus vecākus, kas vecumā par viņiem gādā, labi kaimiņi ir tādi, kas nerada skandālus un nav agresīvi pret saviem kaimiņiem. Bet kas tad ir labdari? Tie ir tie, kas visu izdara ar uzviju. Ne tikai to, ko no laba un krietna cilvēka sagaida, bet kaut ko ārpus kārtas, kaut ko pa virsu, un tā ir ārkārtīgi vērtīga un dārga dāvana, ko labdaris sniedz ne tikai tieši savam izvirzītam mērķim jeb objektam.
Tā visā kopumā valsts mērogā kļūst par būtisku labdarības kustību, kas izmaina sabiedrisko klimatu un sabiedrisko attieksmi, izmaina ļaužu savstarpējās attiecības ikdienas gaitās.
Man šķiet, te ir īstā nozīme šai Zvaigznes dienas atzīmētai akcijai - tā pasvītro to, cik svētīgi visai valstij ir šis kopīgi veiktais darbs, jo arvien dziļāk sabiedrībā iesakņojas šī pārliecība, ka labdarība ir daļa no mūsu dzīves. Tā nav pienākums, tā nav prasība, un tā nedrīkstētu būt, man šķiet, kaut kas, ko ļaudis dara ar milzīgu piespiešanos, lielām ciešanām un sāpēm, aiz bailēm no elles liesmām vai cerības sev izpelnīt vietu paradīzē. Man šķiet, ka īstā labdarības būtība ir tad, kad cilvēks kaut ko dara, izjūtot iekšēju vajadzību kaut ko paveikt, kaut ko sakārtot, kaut kādu trūkumu aizpildīt, kādu netaisnību vērst par labu. Izdarīt kaut ko konstruktīvu un tajā brīdī un vietā, kad tam cilvēkam tas ir ļoti svarīgi un būtiski. Būtiskas var būt sīkas lietas – laipns smaids un labs vārds, spēja uzklausīt grūtā brīdī tikpat labi kā naudas līdzekļi, palīdzot studentam uzsākt studijas, jeb kas cits apjomīgāks, kas skar veselas grupas un organizācijas.
Katra labdarības akcija un katrs žests ir būtisks un svarīgs, jo tas mūsu sabiedrībā ienes kaut ko, kas bija pietrūcis, un beigu beigās tas, man šķiet, pamazām maina attieksmi cilvēkam vienam pret otru, kad mēs saprotam, ka labdarība ir viena lieta, bet sajūta – labestība pret līdzcilvēku – ir tā, kuru mēs vēlētos redzēt, lai tā plašāk izplatītos.
Labestība nemaksā, bet tā ir kopjama un kultivējama tāpat kā puķīte dārziņā, un ne vienmēr ir viegli būt labestīgam, dažreiz vieglāk ir samaksāt ziedojumu nekā tiešām savā sirdī just labestību un labu attieksmi. Es kā prezidente jūtos lepna, ka mums Latvijā ir izvirzīti šodien tik daudzi cilvēki un ar tik dažādām iniciatīvām. Es lasīju šīs motivācijas un formulējumus, kamdēļ ir izvirzīta persona vai organizācija, un es varēju tiešām apbrīnot to izdomas un rīcības dažādību, kas parādās šajā sarakstā. Paldies Jums visiem kopā, paldies Jums katram atsevišķi. Jūs esat zemes sāls, kas nes mūsu valstij svētību!