Ekselences,
Dāmas un kungi!
Esmu ļoti pateicīga vērtētājiem par šo atzinību, kura man atgādina par visiem tiem iecerētajiem un nepabeigtajiem darbiem, kas palika guļot atvilknēs, kad es pieņēmu šo tomēr unikālo uzaicinājumu kandidēt un būt par Valsts prezidenti. Es to ne mirkli nenožēloju, es uzskatu, ka tā ir liela liktens dāvana – šī izdevība kalpot savai, tautai, savai dzimtai zemei šajā kapacitātē. To esmu darījusi ar visu sirdi un turpināšu darīt līdz sava mandāta beigām. Taču folklorai un latviešu gara mantām esmu kalpojusi visa mūža garumā, un, domāju, turpināšu to darīt līdz mūža galam. Tur ir tik daudz ko darīt tīri zinātniskā plāksnē, ir tik daudz ieceru, kuras vēl gribētos īstenot.
Ir zinātniski darbi, kuru mērķis bija ievest pasaules zinātniskajā apritē dainas kā zinātniskās pētniecības objektu un tematu. Šie darbi daudzi vēl ir izkaisīti pa atsevišķiem sējumiem vai periodiku, es ceru, ka ar laiku tie varēs tikt apvienoti grāmatā angļu valodā, lai cittautiešiem varētu būt pieejama un pārskatāma. Tāpat ir tādi darbi, kas ir tikai angļu vai franču valodā publicēti, kas varētu tikt nodoti latviešu lasītājam. Es ceru, ka visam tam vēl atliks laiks, ja Dievs dos spēku un veselību.
Šeit, šajā vidē vēlētos atgādināt to, ka folklora savu īsto nozīmi atgūst tad, kad tā atdzimst tās pārnesēju balsīs, kustībās, valodā. Folklora ir kaut kas dzīvs, kas jāpārdzīvo. Skaņa, vibrācija, žests, tērps rada noskaņu, tas rada sava veida vibrācijas, kas iedarbojas ļoti dziļi ne tikai uz prātu, saprašanu un intelektuālo izpratni, bet rada arī noskaņas, iedarbojas un zemapziņas dziļākajiem slāņiem. It īpaši tas ir sakāms par rituālām dziesmām, bet arī jebkura katra dziesma īsti atdzimst tikai tad, kad tā top dziedāta un nodota tālāk kādam citam.
Kad biju meitene, palaikam pavaicāju savai mātei, vai viņa atceras, kā viņas bērnībā un jaunībā ļaudis dziedāja. Māte bija dzimusi Nīcā, tad viņas tēvs ieguva jaunsaimniecību Dunikā, bet viņu kā pēdējo bērnu ģimenē praktisku apsvērumu dēļ aizsūtīja pie savas krustmātes uz Nīcu, kas viņu kādu laiku audzināja. Tātad mana māte ir vairāk nīceniece nekā kas cits, un arī man stāstīja, ka savulaik bija gājusi uz Bārtā, kur bija kopēja skola ar Nīcu un kopēja draudze. Ar Nīcu un Bārtu viņai bija ļoti ciešas saites. Viņa atcerējās dažas dziesmas, ko suiti esot dziedājuši, caur degunu īpaši vilkdami, un neko tādu es bieži neesmu dzirdējusi. Tad, atceros, bija tāda reize Kasablankā, kad viņa man iemācīja jauku sešrindi, tikai ar trīs pantiem. Es vēlāk painteresējos datora datu bāzē, kādi ir šīs dziesmas varianti, un, izrādās, to ir ļoti daudz, arī ar garākiem pantiem, bet tas ir pēc brīvas izvēles. Gribētu Jums šodien šo dziesmu veltīt, manai mammai par piemiņu:
Ko tu raudi, kas tev kaita,
Mana jauna līgaviņa?
Vai tev trūka sāls, maizītes,
Vai es mīļi nedzīvoju?
Sāls un maizes man netrūka,
Mīļu vārdu gan pietrūka.
Es novēlu, lai Jums visiem nekad nepietrūktu mīļu vārdu Jūsu dzīvē!