Informācijai
Valsts valodas komisija, kas š.g. sākumā tika nodibināta Valsts prezidenta institūcijas paspārnē, ir izveidojusi vortālu, kas veltīts dažādiem ar valsts valodu un Valsts valodas komisiju saistītiem jautājumiem. Tā adrese: www.vvk.lv
Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna
Valsts valodas komisijas pārskata sēdē
Rīgas pilī, 2002.gada 3.decembrī
Godājamie Valsts valodas komisijas locekļi,
līdzdalībnieki, atbalstītāji,
Dāmas un kungi!
Es ļoti priecājos Jūs visus šodien atkal sveikt Rīgas pilī, un vispirms vēlētos izteikt pateicību Mārai Zālītei, ka viņa uzņēmās šo atbildīgo un grūto uzdevumu – izveidot šādu komisiju Valsts prezidenta paspārnē, ka viņa tik veiksmīgi spēja formulēt tās mērķus un darbības veidus, iegūt visaugstākā līmeņa līdzdarbniekus, sadalīt pienākumus un mobilizēt intelektuālos resursus, kas ir Latvijā šajā jautājumā, pie tam mobilizēt to tādā veidā, kas atļāva ķerties pie Latvijas valstij ļoti būtisku jautājumu risināšanas bez asumiem un konfrontācijas.
Pie Latvijas Valsts prezidenta institūcijas darbojas divas komisijas – viena ir vēsturnieku komisija un otra – valodnieku. Šis fakts pats par sevi jau norāda uz to, cik būtiski ir šie divi jautājumi šī brīža Latvijas valsts attīstības fāzē. Tie ir jautājumi, kas skar katru Latvijas iedzīvotāju personiski, ļoti cieši un tuvu, bet tie ir arī jautājumi ar sabiedrisku rezonansi mūsu pašu valstī. Tie saistās ar sabiedrības saliedētību, ar saskaņu, ar harmoniju, kas valda valstī, ar tās stabilitāti, arī uz to, kāda valda gaisotne pilsoņu attieksmē pret valsti, un, visbeidzot, tai ir arī starptautiskā rezonanse jomā, jo mēs saskaramies ar jautājumiem, kas nereti ir izskanējuši un, es pieņemu, turpinās izskanēt cilvēktiesību jautājuma aspektā.
Jautājums, uz kuru mums kā valstij ir jāspēj atbildēt - vai Latvija, kāda tā izveidojusies kopš savas neatkarības atgūšanas, ir pilnam spējusi atjaunot un nostiprināt savas demokrātiskās tradīcijas, vai tā demokrātija, kāda valda Latvijā, absolūti visos iespējamajos aspektos atbilst tām cilvēktiesību un demokrātijas prasībām, kādas valda jebkur citur demokrātiskajā pasaulē. Mūsu atbilde uz to vienmēr ir bijusi viennozīmīga – jā. Latvija ir un vēlas būt demokrātiska valsts vārda visdziļākajā un plašākajā nozīmē, jebkādi kritēriji un standarti šajā ziņā nav mums par augstu, mēs esam spējīgi uz tiem atbildēt, Latvija ir gatava aizstāvēt savu pozīciju šajā jautājumā visos iespējamos forumos. Par to, ka tas ir izdevies sekmīgi, liecina EDSO misijas slēgšana mūsu valstī, kaut gan, jā, mēs turpināsim sadarboties ar EDSO un sekot viņu vērtējumiem. Pirmais, tātad, secinājums ir, ka starptautiskā jomā mēs esam darījuši, kas ir bijis nepieciešams, lai saskaņotu Latvijas likumdošanu ar visaugstākajām starptautiskajām prasībām.
Kas ir ticis izdarīts, tas ir ticis novērtēts, un tas mums jau šobrīd stāv aiz muguras. Tas, ko mums ir atlicis darīt – pašiem savā zemē nostiprināt latviešu valodas tiesības, latviešu valodas praktisko lietojumu, latviešu valodas kvalitāti un kopšanu. Tie ir ļoti augsti uzdevumi, prasīgi uzdevumi, kuru izpildīšanai mums, protams, vēl stāv priekšā ļoti daudz darba. Viens no mūsu izaicinājumiem šajā ziņā būs tas, kā nodrošināt visā Latvijā un visās tās vietās latviešu valodas prasmi, lai tā būtu vienādi augstā līmenī. Ir skaidrs, ka tas nav panākams ne vienā dienā, ne vienā gadā. Arī tie desmit vienpadsmit gadi, kas mums ir bijuši kopš neatkarības atjaunošanas, ir īss laiks, lai radikāli mainītu situāciju tādās vietās, kur demogrāfiskais profils pats par sevi nostāda latviešu valodu minoritātes valodas situācijā un kur valodas lietojums sabiedrībā pēc būtības, pēc dzīves reālās īstenības ir stipri ierobežots.
Te mums ir nepieciešami jauni risinājumi, kā veicināt latviešu valodas praktisko ikdienas pielietojumu zināmos reģionos, kur šobrīd tas ir nepietiekams, kā darīt to nevis ar policejiskiem un nosodošiem mehānismiem un rīcības veidiem, bet ceļot latviešu valodas prestižu tautā, lai panāktu to, ka ļaudis labprātīgi ir gatavi censties un pūlēties valodu apgūt, saprotot, ka valoda ir bagātība. Vispirms tā ir kultūras bagātība, un tā ir personīgā psiholoģiskā bagātība jebkuram, kas iemācās un apgūst valodas prasmi. Latvijas apstākļos tā, protams, ir bagātība arī tādā nozīmē, ka katram latviešu valodas pratējam tā paver darba iespējas un sazināšanās iespējas, kas viņam citādāk, dzīvojot tikai ierobežotā vidē, kur viņš bez tās varētu iztikt, būtu liegtas.
Mēs velētos radīt priekšstatu par latviešu valodas prasmi kā pozitīvu ieguvumu jebkuram indivīdam, kas dzīvo Latvijā, ar ko viņš varētu lepoties, ar ko viņš varētu justies kā ieguvējs, kas tiešām ir ieguvis iespējas, izdevības, un ne tā mazākā starp tām ir sazināšanās iespēja, ko sniedz valodas prasme. Mēs Latvijā esam ļoti neparastā situācijā gan no demogrāfiskā viedokļa, gan arī no pilsoņu un nepilsoņu proporcijas apstākļiem. Mēs dzīvojam ar padomju okupācijas sekām, mūsu pienākums ir šis sekas likvidēt un pēc iespējas ātrāk savā valstī iedibināt un radīt tādu kārtību, kas atbilst normālas, “garlaicīgas” caurmēra Eiropas valsts apstākļiem, kur nav nekādu problēmu, nekādu izņēmumu, par kuru nevienam nav jāuztraucas, bet kurā viss rit tālāk un kur ļaudis rūpējas par savas valodas saglabāšanu un kopšanu. Tā tas tiek darīts jebkurā citā pasaules valstī, kur valsts valodai tiek atvēlēta īpaša uzmanība, īpaša vieta, kur viņai tiek atvēlēti arī savi līdzekļi.
Mūsu īpašā atbildība ir vēl tādā aspektā, ka Latvija tomēr ir un paliek vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu valodai ir iespējas būt par oficiālo valodu, jo daudzām citām valodām ir citas zemes un vietas pasaulē, kur tās tiek runātas un piekoptas. Mums ir tikai atsevišķas trimdinieku saliņas, bet Latvija kā valsts ir vienīgā vieta, kurā tai var nodrošināt oficiālās valodas tiesības, un tamdēļ Latvijas valstij pret latviešu valodu ir arī šie īpašie pienākumi, šī īpašā atbildība.
Paldies Jums visiem, ka esat darbojušies šajā komisijā, ka izprotat, cik ļoti tā ir svarīga. Tagad es ar lielāko interesi gaidīšu ziņojumus no šī komisijas par tās pagājušā gada darbību. Paldies!