Literatūrkritikai ir divas sūtības. Viena ielikt tekstu zināmā laikmetā, zināmos rāmjos, izvērtēt to pēc tajā laikā valdošām estētikas un citām vadlīnijām, kritērijiem. Izsvērt, izvētīt to, vai tas būtu pēc klasicisma kanoniem vai postmodernisma nekanoniem, sniegt tādu kā šī radītā teksta izvietojumu attiecīgajā plauktiņā tā brīža kultūras apcirkņos.
Līdz ar šo izvērtēšanas darbu literatūrkritiķis pats piedalās tā laika kultūras slāņa veidošanā, un izcila un laba kritiķa gadījumā viņa darbi pievienojas oriģināldarbiem, daiļliteratūras darbiem kā tā laikmeta liecinieki, kā zināma kultūrslāņā nogulšņi vēstures gaitā.
Bet otra svarīga loma literatūrkritiķim ir būt par savedēju starp autoru un lasītāju. Autors sēž pie baltas lapas un rada tekstu, nezinādams, kurp tas aizies - kā pienenes kodaļa Larusa enciklopēdijas logo: “Je seme a tout vent” - “Es sēju visos vējos,” nezinādams, kurp katra sēkliņa, katra pūciņa aizies. Un, no otras puses, lasītājs, kurš dažreiz ieiet grāmatu veikalā, un, ieraugot šo raibumu, nezin, kuru grāmatu nocelt no plaukta un aizvest mājās. Šeit literatūrkritiķis ir kā pavadonis, kā ceļvedis, kā savedējs, kā palīgs.
Ausma Cimdiņa ir izcila abās šajās nozīmēs. Varu atzīmēt, ka viņas recenzijas ir apbrīnojami iejūtīgas, izprotošas un inteliģentas. Kā lasītāja vienmēr ar patiku esmu atklājusi viņas atjautīgumu, viņas dziļo erudīciju, viņas spēju pārsteigt, iejūsmināt un ierosināt, ienest prieku, viņas spēju atklāt teksta būtību, teksta sūtību.
Viņai piemīt tāda inteliģence un atjautība, kas nenāk ar sirēnām un bākugunīm, tā pievēršot sev uzmanību. Tā izplaukst brīvi kā puķe, pati no sevis, kā lilija, kas neprasās apzeltīšanas. Es apsveicu Ausmu Cimdiņu, apsveicu ar šo grāmatu un ar nepacietību gaidīšu atkal jaunas.