Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien Rīgas pilī tikās ar LR vēstniecības Maskavā atašeju Laumu Vlasovu, nododot viņai videouzrunu un vēstules tautiešiem Krievijā - Omskā, Tomskā, Krasnojarskā, Kolimā, Magadanā un citviet - saistībā ar 1941.gada 14.jūnija deportācijas 60.piemiņas gadskārtu.
Sarunā tika pārrunātas iespējas, kā veicināt Krievijā mītošo latviešu atgriešanos Latvijā, kā arī viņu iekļaušanos sabiedrībā. V.Vīķe-Freiberga un L.Vlasova apspriedās par dažādām problēmām, ar kurām saskaras Krievijas latvieši.
Latvijas valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vēstule tautiešiem Krievijā.
Tautiešiem Krievijā
Mīļie tautieši Krievijā, visos tālos plašumos un tālās vietās, es sūtu jums sveicienus kā Latvijas Valsts prezidente! Un vēlos jums apliecināt, ka Latvijā, jūsu dzimtajā zemē jeb jūsu senču zemē, jūs nebūt neesat aizmirsti.
Šogad aprit 60 gadi kopš pirmajām deportācijām. To piemiņu mēs atzīmēsim ar dažādiem pasākumiem. Bet šeit Latvijā katru gadu mēs atzīmējam divus datumus - 14.jūniju un 25.martu. Es vienmēr atgādinu tautai par šiem notikumiem, kuru dēļ jūs, jūsu vecāki vai vecvecāki nonāca tur, kur tagad dzīvojat jūs. Mīļie tautieši, aicinu jūs visus pierakstīt savas vai savu tuvinieku atmiņas par izsūtījumu un tajā pavadītajiem gadiem un sūtīt tās uz Latviju Vēsturnieku komisijai vai Latvijas Valsts arhīvam, lai Latvijas vēsturē saglabātos liecības par traģiskajām deportācijām un jūsu likteņa gaitām.
Es zinu, ko nozīmē dzīvot ārpus savas tēvu zemes vai savas senču zemes. Es zinu arī, ka ir iespējams saglabāt sirdī piederību savai tautai un zemei arī ļoti ilgus un garus gadus. Man pašai ir izdevies piederību latvietībai ieaudzināt savos bērnos, kas ir dzimuši svešumā un tur arī uzauguši. Es priecājos par to, ka daudzi no jums arī to paveikuši.
Daudzi tautieši nonāca tur, kur tagad dzīvojat jūs - Omskā, Tomskā, Magadanā un citviet - jau sen atpakaļ, jo izsūtīšanas uz Sibīriju notika arī pirms Pirmā Pasaules kara. Mans audžutēvs arī nāk no turienes, viņa brālis ir piedzimis Omskā, viņš tur pavadīja pirmos bērnības gadus. Daudzi toreiz atgriezās Latvijas pirmās neatkarības laikā.
Es saprotu, ka jums daudziem šobrīd ir grūti domāt par atgriešanos, bet es vēlētos tomēr mudināt tos, kuriem ir par to interese, neizslēgt to no savām domām, no saviem nākotnes plāniem. Es pati esmu lieciniece tam, ka ir iespējams atgriezties, manā gadījumā no Rietumiem, mana audžutēva gadījumā - no Sibīrijas. Ir iespēja atgriezties tiem, kas tiešām no sirds to vēlētos darīt. Bet jums, kam saknes ir ielaistas jau tajā zemē, kurā dzīvojat, es novēlu paturēt vienmēr sirdī savu piederību latviešu tautai. Atcerieties Latviju, ziniet, ka mēs jūs atceramies! Audziniet savus bērnus, lai viņi atceras latviešu valodu, Latvijas zemi, un es ceru kādreiz, ka mēs varēsim tikties vai nu jums atbraucot šeit ciemos, vai varbūt, viesojoties pie jums.
Lai jums labi klājas!
Publicēts: 13.06.2001.