Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien nosūtīja LR Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei vēstuli, lūdzot otrreiz caurlūkot š.g.15.jūnijā Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi Darba likumā”. Vēstulē prezidente raksta:
“Šā gada 15.jūnijā Saeima pieņēma likumu “Grozījumi Darba likumā”. Izskatot šo likumu trešajā lasījumā, Saeima atbalstīja priekšlikumu izslēgt no aizliegto diskriminācijas veidu uzskaitījuma diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Šāds lēmums tiek pamatots ar Satversmes 91.pantu, kas nosaka vispārēju diskriminācijas aizliegumu, kā arī ar Darba likuma 7. un 29.pantos noteikto diskriminācijas aizliegumu arī citu likumā neuzskaitīto apstākļu dēļ, kas, acīmredzot, pēc deputātu domām, ietvertu arī diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.
Vēlos ieviest zināmu skaidrību šajā jautājumā un nodalīt diskusiju par tradicionālo ģimenes vērtību aizsardzību no diskusijas par personas tiesībām dibināt darba tiesiskās attiecības. Darba likumā runa ir tieši par personas tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, ko aizsargā Latvijas Republikas Satversmes 106.pants. Personas tiesības uz darbu nedrīkst sasaistīt ar personas privāto dzīvi, ko, savukārt, Satversme aizsargā 96.pantā.
Atgādināšu, ka Latvijas pirmsiestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību (turpmāk - ES), kā arī ES direktīvu pārņemšanas procesā netika celti nekādi iebildumi pret tāda diskriminācijas veida atzīšanu kā diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ. Izpildvara nav iebildusi pret šī diskriminācijas aizlieguma iekļaušanu nacionālajos normatīvajos aktos. Līdz ar to ir jāsecina, ka Latvijas valsts ir uzņēmusies saistības attiecībā uz Direktīvas 2000/78/EK[1] ieviešanu. Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī to, ka diskriminācijas aizliegums seksuālās orientācijas dēļ vienlīdz aizsargātu kā personas ar tradicionālu seksuālu orientāciju, tā homoseksuāļus, es saskatu loģisku pamatu norādīt šo diskriminācijas veidu blakus jau minētajiem diskriminācijas aizliegumiem rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa dēļ.
Vēl vairāk, gan Latvijas saistības, kas izriet no dalības Eiropas Savienībā, gan Eiropas Kopienu tiesas prakse attiecībā uz Direktīvā 2000/78/EK noteikto diskriminācijas aspektu korektu pārņemšanu nacionālajos normatīvajos aktos, liecina par to, ka “direktīvas prasības jāievieš precīzi un skaidri, lai neapdraudētu juridisko noteiktību”[2].
Lai gan daļa tautas priekšstāvju pauž uzskatu, ka Latvijai ir tiesības neuzskaitīt nacionālajos tiesību aktos visus Direktīvā 2000/78/EK norādītos un ES ietvaros atzītos[3] diskriminācijas veidus, tomēr vēlos norādīt, ka ES politikas dokuments “Zaļā grāmata” sadaļā par jauno dalībvalstu pienākumiem direktīvu pārņemšanā[4] nosaka, ka dalībvalstīm nacionālajā likumdošanā jāpārņem visi diskriminācijas aizliegumi. To apstiprina arī Eiropas Komisijas Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorāta Diskriminācijas nodaļas vadītāja Barbara Nola savā intervijā portālam “politika.lv”: “Mums tomēr ir atsevišķas problēmas saistībā ar Latviju, pirmkārt, seksuālā orientācija nav tieši minēta likumos kā pamats diskriminācijas aizliegumam. Komisija uzskata, ka katram iespējamas diskriminācijas pamatam ir jābūt konkrēti nosauktam, un ir nepietiekami teikt, ka diskriminācija ir aizliegta balstoties „uz citiem apstākļiem””.[5]
Turklāt Eiropas Komisija, kurai ir nozīmīga loma Direktīvas 2000/78/EK prasību ieviešanas uzraudzībā, jau ir norādījusi Latvijai uz nepilnīgu minētās Direktīvas prasību pārņemšanu, proti, uz to, ko jau minēju iepriekš, ka seksuālā orientācija Latvijas likumos nav tieši minēta kā pamats iespējamās diskriminācijas aizliegumam. To pašu liecina jau pieminētā Eiropas Kopienu tiesas prakse. Lietā C-187/98 (Komisija pret Grieķiju)[6] tiesa ir norādījusi, ka “valstu konstitūciju noteikumi, pat ja tie ir tieši piemērojami, nenodrošina pienācīgu direktīvas prasību ieviešanu, jo juridiskās noteiktības un indivīdu aizsardzības principi pieprasa viennozīmīgu formulējumu”.
Tāpēc, pamatojoties uz augstākminēto, manuprāt, paliek atklāts jautājums par cilvēktiesību efektīvu aizsardzību. Cilvēktiesību aizsardzība vispāratzīti tiek nodrošināta, pārņemot un iestrādājot starptautisko tiesību dokumentos un valstu pamatlikumos noteiktos principus konkrētos un tieši piemērojamos likumos, kāds darba tiesību jomā ir Darba likums. Tas, ko ES dalībvalstis var izlemt patstāvīgi un atbilstoši savām likumdošanas tradīcijām, ir jautājums, vai Direktīvas 2000/78/EK prasības ieviest ar speciālu normatīvu aktu kā to ir izdarījušas Austrija, Dānija, Īrija, Zviedrija, Nīderlande, Itālija, Lielbritānija, Somija un Spānija[7], vai arī iekļaut diskriminācijas aizliegumu seksuālās orientācijas dēļ vispārējos darba attiecības reglamentējošos tiesību aktos kā to, piemēram, ir izdarījušas mūsu kaimiņvalstis Igaunija[8] un Lietuva[9].
Protams, mani kā Valsts prezidentu iepriecina, ka jau šobrīd Latvijas tiesa, izskatot pirmo prasību par nevienlīdzīgu attieksmi seksuālās orientācijas dēļ[10], ir spējusi pēc būtības piemērot Darba likuma normas. Taču, zinot mūsu tiesu sistēmai dažkārt raksturīgo un no padomju laikiem pārmantoto gramatisko tiesību normu interpretācijas metodi, kā arī to, ka likumu pielietošana dzīvē sākas darba devēja un darba ņēmēja attiecību līmenī, kuriem ne vienmēr ir atbilstoša juridiskā izglītība un informācija par starptautisko tiesu praksi diskriminācijas lietās, uzskatu, ka ir būtiski skaidri un nepārprotami pārņemt Direktīvas 2000/78/EK prasības un noteikt tajā minētos aizliegtos diskriminācijas veidus nacionālajos tiesību aktos.
Ņemot vērā iepriekš minēto un pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2006.gada 15.jūnijā Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi Darba likumā” otrreizējai caurlūkošanai.”
[1] ES Padomes Direktīva 2000/78/EK (2000.gada 27.novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju
[2] 2001.gada 17.miaija lieta C-159/99 Komisija pret Itāliju; 2003.gada 27.februāra lieta C-415/01 Komisija pret Beļģiju u.c.
[3] Eiropas pamattiesību hartas 21.pants
[4] Eiropas Komisijas oficiālā interneta mājas lapas sadaļā par sociālo nodarbinātību - http://ec.europa.eu
[5] inteneta portāls “politika.lv” - http://www.politika.lv
[6] 1999.gada 28.oktobra lieta C-187/98 Komisija pret Grieķiju
[7] Labklājības ministrijas sniegtie dati
[8] Igaunijas Darba līgumu likuma 10.panta trešā daļa
[9] Lietuvas Darba kodeksa 2.panta pirmās daļas 4.punkts un 129.panta trešās daļas 4.punkts
[10] Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa, spriedums lietā C32242904, CA – 1096/2 “M.Sants pret Rīgas kultūru vidusskolu”