Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien nosūtīja vēstuli LR Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, nosūtot 2006.gada 26.oktobrī Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”” otrreizējai caurlūkošanai trešo reizi.
Vēstulē prezidente raksta:
“Šā gada 26.oktobrī Saeima atkārtoti pieņēma likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””, mainot šī likuma spēkā stāšanās laiku.
2006.gada 16.jūnijā, nosūtot otrreizējai caurlūkošanai šā gada 7.jūnijā pieņemto likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””, es jau norādīju Saeimai visus tos argumentus, kuru dēļ es nesaskatu par iespējamu šo likumu izsludināt. Šos argumentus es joprojām uzturu spēkā.
Papildus iepriekš minētajam vēlos vērst Saeimas deputātu uzmanību uz šādiem faktiem.
Pirmkārt, preambulā, kuru tiek plānots publicēt kopā ar šā gada 26.oktobrī pieņemto likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””, lai skaidrotu gan LPSR VDK aparāta uzbūvi un uzdevumus, gan VDK dokumentu grupas un to ticamības pakāpi, ir norādīti tie paši argumenti, kurus esmu jau Saeimai paudusi. Proti, Latvijā pieejamais VDK dokumentu kopums nedod iespēju objektīvi izvērtēt katru atsevišķu sadarbības ar VDK faktu, pieejamie dokumenti nesniedz informāciju par sadarbības motivāciju un saturu, informācija ir tikai daļēja un neliecina par sadarbības raksturu ar VDK, neatspoguļo katras personas individuālo attieksmi pret sadarbību un nepierāda vainu. Manuprāt, šī skaidrojoša preambula ir iznīcinoša VDK aģentu kartotēkas publicēšanas idejai vispār un rada loģisku jautājumu – ar kādu mērķi tādā gadījumā tas tiek darīts?
Ja VDK aģentu kartotēkas publicēšanas mērķis, norādot par katru kartotēkā minēto personu tās personas datus (vārdu, uzvārdu, tēvvārdu, dzimšanas datus), kā arī savervēšanas laiku un vietu, ir noskaidrot vēsturisko patiesību, tad es aicinu Saeimu vispirms atvēlēt laiku un līdzekļus minētās kartotēkas izpētei, izvērtēšanai un papildus informācijas vākšanai, lai publicēšanas efekts patiešām būtu atbilstošs iecerētajam mērķim un neskartu nevainīgus cilvēkus, un, lai zinātniski pētot VDK dokumentus, tai skaitā, vervēšanas lietas, aģentu reģistrācijas žurnālus, operatīvās izstrādes materiālus un liecinieku liecības, varētu iegūt ticamu informāciju par konkrēto personu sadarbības veidu ar VDK.
Beidzot taču ir jāatzīst, ka līdz šim ar bijušās Valsts drošības komitejas dokumentiem nav veikts nopietns pētniecisks un zinātnisks darbs, jo tāds nekad nav bijis Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) uzdevums. TSDC likumā noteiktais uzdevums ir nodrošināt šo dokumentu saglabāšanu un likumā noteikto pieeju šiem dokumentiem, lai ļautu tos apzināt, pētīt un izmantot likumā norādītajiem mērķiem.
Ne TSDC, ne citu pētnieku rīcībā šodien nav aģentu darba un personīgo lietu. Uzskatu, ka šādā situācijā normatīvo aktu līmenī ir jāveicina bijušo aģentu sadarbība ar izmeklēšanas un pētniecības iestādēm, jo tā ir vienīgā reālā iespēja noskaidrot patiesību. Šobrīd ir skaidrs, ka Krievijas Federācija attiecīgās iestādes diez vai ir gatavas nodot Latvijas valsts rīcībā iztrūkstošos dokumentus.
Tikai pēc rūpīga, skrupuloza zinātnieku un pētnieku darba, kas dotu iespēju tuvoties patiesībai par padomju režīma gadiem Latvijā, būtu iespējama jelkādu VDK dokumentu publicēšana. Domāju, ka VDK dokumentu izpētē un izvērtēšanā, paredzot tam attiecīgu finansējumu un valsts atbalstu, ir nepieciešams iesaistīt arī Vēsturnieku komisiju, kura veiksmīgi darbojas Valsts prezidenta institūcijas paspārnē un kura jau šobrīd strādā pie padomju perioda vēstures izpētes.
Ņemot vērā iepriekš minēto, un, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2006.gada 26.oktobrī Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”” otrreizējai caurlūkošanai trešo reizi.
Pielikumā: Valsts prezidenta 2006.gada 16.jūnija motivācijas raksts Saeimai (kopija).”
Pielikums:
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir nosūtījusi vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, aicinot Saeimu vēlreiz caurlūkot likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””.
Vēstulē prezidente savu lēmumu pamato:
“Šā gada 7.jūnijā Saeima pieņēma likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””. Atkārtoti izskatot šo likumu, kuru 2004.gada 21.maijā nosūtīju Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, parlaments nolēma laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicēt VDK aģentu uzskaites kartotēku, norādot par katru kartotēkā minēto personu tās personas datus (vārdu, uzvārdu, tēvvārdu, dzimšanas datus), kā arī savervēšanas laiku un vietu.
2004.gada 21.maijā Jums adresētajā vēstulē jau norādīju, ka publicējot visus kartotēkas datus bez izņēmuma, tiks skartas to personu intereses, kuras sadarbojās ar PSRS drošības iestādēm organizētās noziedzības, korupcijas un citu smagu noziegumu apkarošanā, kam nebija nekāda sakara ar VDK darbību ideoloģiskajā jomā un represijām pret disidentiem un cīnītājiem par Latvijas neatkarību. Šādu personu datu publicēšana, nezinot kādu noziegumu atklāšanā konkrētā persona ir piedalījusies, varētu apdraudēt viņu personiskās dzīves neaizskaramību un fizisko drošību, bet tiesiskās paļāvības principa neievērošana - ietekmēt Latvijas valsts drošības iestāžu sadarbību ar savu aģentūru.
Diemžēl, ir jāatzīst, ka, otrreiz caurlūkojot likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””, Saeima nav panākusi diferencētu pieeju Valsts drošības komitejas (turpmāk tekstā – VDK) dokumentu izmantošanai un publicēšanai tādā veidā, lai sabiedrības ieguvums būtu samērojams ar konkrētu indivīdu aizskartajām tiesībām, kuras aizsargā Latvijas Republikas Satversme un Latvijai saistošie starptautiskie cilvēktiesību akti. Acīmredzot, tieši tas, ka 90 procentos gadījumu VDK aģentu kartiņas satur tikai ziņas par personas datiem, vervēšanas laiku un vietu, bet nesatur norādes par notikumu un apstākļu kontekstu, kādos personas dati ir parādījušies kartotēkā, padara par neiespējamu nodalīt VDK ziņotājus par ideoloģiskajiem noziegumiem no tiem, kas piedalījās tādu kriminālnoziegumu apkarošanā, kas ir uzskatāmi par smagiem noziegumiem arī mūsdienu Latvijas tiesiskajā telpā. Latvijas valsts rīcībā, diemžēl, nav VDK aģentu lietu, kas ļautu izdarīt secinājumus par sadarbības motivāciju, pakāpi un apstākļiem.
Pieminot tiesiskās paļāvības principu, gribu vērst Saeimas uzmanību uz to, ka 1994.gada 2.jūnijā pieņemtais likums “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” noteica bijušajiem VDK aģentiem tādu izvēles iespēju kā nekandidēt uz amatiem, kurus tiem tika aizliegts ieņemt. Tādā gadījumā šo personu vārdi netika publiskoti. Nolemjot publicēt arī šo aģentu datus, attiecībā pret šīm personām tiek pārkāpts tiesiskās paļāvības princips.
Savukārt doma par to, ka VDK aģentu uzskaites kartotēkas publicēšana pieliks punktu savstarpējām aizdomām, noslēgs kādu sāpīgu Latvijas vēstures lappusi un nodibinās vēsturisko taisnīgumu, ir iluzora, jo Latvijas tiesu prakse lietās par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu liecina par to, ka VDK kartotēkas dati ir nepilnīgi un sadarbības fakts ar VDK ir grūti pierādāms. Šī tiesu prakse norāda uz to, ka personas datu atrašanās VDK kartotēkā pati par sevi vēl neliecina par to, ka persona ar šo iestādi patiešām ir sadarbojusies.
Turklāt, kā liecina Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošā informācija, laikā no 1953.gada līdz 1991.gadam ar VDK sadarbojās aptuveni 24 000 cilvēku, taču mūsu valsts rīcībā ir tikai VDK kartotēka par 20.gs. 80-to gadu periodu ar 4 500 aģentu personas datiem. Diezin vai 1/6 daļas aģentu vārdu publicēšanu un kolektīvas atbildības principa ieviešanu attiecībā uz viņiem par visu VDK darbību var uzskatīt par taisnīgu un objektīvu pieeju mūsu vēsturei.
Līdz ar to, manuprāt, joprojām likumdevējs nav atbildējis uz vairākiem būtiskiem jautājumiem, kuri rodas saistībā ar šā gada 7.jūnijā Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””. Proti, kāds būs ieguvums un sabiedriskais labums no šādas nepilnīgas informācijas publicēšanas? Kādas citas juridiskas sekas tas varētu izraisīt, izņemot tiesas prāvas par sava goda un cieņas reabilitāciju, ja Saeima jau 2004.gada 27.maijā ir pagarinājusi termiņu, kurā iespējamo sadarbību ar VDK drīkst izmantot tiesiskajās attiecībās pret šo personu vēl uz 10 (desmit) gadiem, kamdēļ VDK aģentu kartotēkā esošās personas joprojām nevar baudīt atsevišķas pamattiesības un ieņemt virkni amatu, tai skaitā, valsts drošības iestādēs?
Iespējams, ka tieši valstiskās un godīgās atbildēs uz šiem jautājumiem atrodams izskaidrojums tam, kāpēc līdz šim neviena post - sociālistiskā valsts Austrumeiropā nav rīkojusies tā, kā to ir iecerējusi darīt Latvijas Saeima. Vienīgā valsts, kura ir publiskojusi to aģentu sarakstus, kas sadarbojušies ar komunistiskā režīma drošības iestādēm ir Slovākija, taču Slovākijā tika nodrošināta diferencēta pieeja arhīvu materiāliem, proti, tie tika rūpīgi pētīti un publicēti tikai tad, kad par attiecīgā aģenta darbību pret sabiedrības interesēm bija iegūta pietiekama un ticama pierādījumu bāze. Jāatzīst, ka Slovākijā pretēji Latvijai ir pieejamas aģentu lietas, kas deva iespēju izpētīt aģentu sadarbības pakāpi un apstākļus.
Ņemot vērā iepriekš minēto, un, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2006.gada 7.jūnijā Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”” otrreizējai caurlūkošanai.”