Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien nosūtīja vēstuli LR Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, atgriežot 2006.gada 25.maijā Saeimā pieņemto likumu “Par Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā” otrreizējai caurlūkošanai un lūdzot Saeimu, ievērojot nepilsoņu īpašo statusu Latvijā, izvērtēt iespēju nodalīt Latvijas nepilsoņiem izvirzāmās prasības Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa saņemšanai no trešo valstu pilsoņiem izvirzāmajām prasībām.
Vēstulē prezidente raksta:
“Šā gada 25.maijā Saeima pieņēma likumu “Par Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā”, tādejādi ieviešot Eiropas Savienības Padomes 2003.gada 25.novembra Direktīvu 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (turpmāk tekstā – Direktīva). Latvija ir izmantojusi arī Direktīvā noteiktās dalībvalstu tiesības pieprasīt trešo valstu pilsoņiem izpildīt integrācijas nosacījumus, kas nav noteikti Direktīvā, bet tiek ieviesti saskaņā ar valsts tiesību aktiem.
Minētās Direktīvas, kā arī Saeimā pieņemtā augstāk norādītā likuma mērķis ir sekmēt personu brīvu kustību Eiropas Savienības teritorijā, kas, protams, paver jaunas iespējas ievērojamai Latvijā pastāvīgi dzīvojošai iedzīvotāju grupai ceļot un strādāt Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Vēlos vērst Saeimas uzmanību uz to starptautiski atzīto faktu, ka Latvijā un Igaunijā attiecībā uz Direktīvā un likumā “Par Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā” lietoto terminu “trešās valsts pilsonis” pastāv pilnīgi atšķirīga situācija no citām Eiropas Savienības dalībvalstīm[1]. Latvijas Republikas Saeima 1995.gada 12.aprīlī pieņēma likumu “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, nosakot konkrētai personu grupai – nepilsoņiem – īpašu statusu[2]. Saskaņā ar šo likumu, Latvijas valsts ir uzņēmusies garantēt šīm personām – nepilsoņiem – īpašu statusu un noteikusi tiem īpašas tiesības.
Tāpēc, manuprāt, kā arī, balstoties uz Valsts Cilvēktiesību biroja un cilvēktiesību ekspertu viedokli, no Latvijas valsts puses ir nekonsekventi jautājumā par Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa Latvijas Republikā piešķiršanu nostādīt Latvijas nepilsoņus vienlīdzīgā situācijā ar ārvalstniekiem vai bezvalstniekiem, ieskaitot tos, kas Latvijā iebraukuši salīdzinoši nesen. Pati Saeima atbildes rakstā Satversmes tiesai[3] ir norādījusi, ka “Latvijas nepilsonis esot uzskatāms par Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju – ilgtermiņa rezidentu –, jo šis statuss paredz noturīgu saikni ar Latvijas valsti un vērsts uz to, ka šādas personas, pastāvīgi dzīvojot Latvijā, var iegūt pilsonību naturalizācijas kārtībā.”
Saistībā ar augstākminēto, uzskatu, ka nav pamata uzlikt nepilsoņiem par pienākumu, iesniedzot attiecīgos dokumentus, pierādīt savu nepārtrauktu un likumīgu uzturēšanos Latvijas Republikā, jo tas jau izriet no likumā “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” noteiktā nepilsoņa statusa.
Tāpat nepārdomāta šķiet turpmāk saskaņā ar likumu “Par Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā” Latvijas nepilsoņiem izvirzāmā prasība par valsts valodas apguvi, jo Direktīvas piešķirtās un no Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa izrietošās tiesības Latvijas nepilsoņi, galvenokārt, varēs izmantot nevis Latvijā, bet gan citās Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Ņemot vērā iepriekš minēto, un, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2006.gada 25.maijā Saeimā pieņemto likumu “Par Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā” otrreizējai caurlūkošanai un lūdzu Saeimu, ievērojot nepilsoņu īpašo statusu Latvijā, izvērtēt iespēju nodalīt Latvijas nepilsoņiem izvirzāmās prasības Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa saņemšanai no trešo valstu pilsoņiem izvirzāmajām prasībām.”
[1] ES neatkarīgo ekspertu grupas pamattiesību jautājumos pārskats par pamattiesību jautājumiem ES un tās dalībvalstīs 2003.gadā.
[2] Latvijas Republikas Satversmes tiesas2005.gada 7.marta spriedums lietā Nr.2004-15-0106.
[3] turpat