Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien Briselē, uzrunājot simpoziju, kas veltīts 50. gadadienai kopš Romas līguma parakstīšanas, izteica cerību, ka nākotnes Eiropa nebūs vien ieslīgusi brīvā tirgus un starpvalstu sadarbības attiecībās, bet spēs arī vienoties par kopēju Eiropas garu un dvēseli.
Prezidente uzsvēra, ka pats Romas līguma parakstīšanas fakts jau ir bijis vēsturisks notikums, it sevišķi atskatoties uz Eiropas 20. gadsimta sarežģīto vēsturi, kurā bija daudz asiņainu konfliktu un nesaskaņu. Prezidente atzīmēja, ka, šķiet, tikai daži 1957. gadā, kad līgums tika parakstīts, varēja ticēt sapnim, ka piecu gadu desmitu laikā Eiropas ogļu un tērauda savienība pārtaps par, iespējams, lielāko jebkad īstenoto integrācijas projektu, kas tagad vieno jau 27 dalībvalstis. Šķiet, neviens arī nebūtu varējis ticēt tam, ka valstis varēs vienoties par kopēju valūtu eiro un spēs darboties bez savstarpējām robežām un kontrolēm, kas tagad vieno 15 valsts Šengenas līgumā. Šis spožais integrācija piemērs ir kā veiksmes bāka citām valstīm pasaulē, kuras vēl nedzīvo tādā labklājībā un savstarpējā sadarbībā kā Eiropas Savienības (ES) valstis. Ir valstis, kas izteikušas vēlmi pārņemt tos pašus principus un vērtības, kādi valda ES, un tādas ir Balkānos, tādas ir arī Ukraina, Moldova un Gruzija.
„Eiropa patiesi var kalpot par piemēru citiem. Es arī ceru, ka patiess dialogs var tikt izvērsts arī starp civilizācijām, starp Ziemeļiem un Dienvidiem, starp Austrumiem un Rietumiem, starp bagātākiem un ne tik bagātiem visā pasaulē. Dialogs ar citiem šodien ir iespējams arī tādēļ,” atzīmēja prezidente, „ka mēs esam dzīvojuši līdzās viens otram gadsimtiem un gadu tūkstošiem, taču tikai tagad, pēc Romas līguma parakstīšanas, mēs esam iemācījušies dzīvot kopā.” Pēc V.Vīķes-Freibergas sacītā, katra paaudze nāk ar savu pienesumu kopējai Eiropai, tā nāk ar savām šaubām, savām cerībām un lēmumiem.
Noslēdzot runu, prezidente arī izteica cerību, ka mēs nevainosim Briseli visos pasaules grēkos, bet gan uzņemsimies katrs savā dalībvalstī atbildību par to, kur mēs neesam bijuši pietiekami sekmīgi savos lēmumos, lai cilvēki nedomātu, ka visas Eiropas Savienības nepilnības ir meklējamas tikai un vienīgi Briselē.