Ir viegli būt sašutušam par sekām, bet, ja nenotiek iedziļināšanās notikušā iemeslos, ja netiek analizēts kāpēc viena vai otra parādība mūsu valstī un veselības aprūpes sistēmā eksistē, tad diskusijas ir bezjēdzīgas, jo tās beidzas ar neapmierinātiem foruma dalībniekiem un sabiedrību.
Konferences programmā ir daži atslēgas vārdi, no kuriem šīs dienas diskusijās nevajadzētu novirzīties. Pirmkārt - naudas aprite medicīnā. Otrkārt - kvalitāte un pieejamība. Mums jāsaprot, ka šī sistēma radīta vienam mērķim – slimnieka ārstēšanai. Tieši slimnieka apmierinātība vai neapmierinātība ar veselības aprūpi parāda, vai sistēma funkcionē labi, vai arī tajā ir nopietnas problēmas.
Es pieļauju, ka daudzi no Jums, zālē sēdošajiem, ir veseli cilvēki. Taču jebkura cilvēka dzīvē var pienākt brīdis, kad viņam nepieciešama ārsta palīdzība. Cilvēks var vienkārši saaukstēties, bet var arī saslimt ar ļoti grūti ārstējamu vai pat neārstējamu slimību. Šajā brīdī sabiedrības loceklis kļūst par slimnieku, taču viņš vēl nav pacients. Par pacientu viņš kļūst tikai tad, kad tiek apmeklēts ārsts un ārsts apņemas viņu ārstēt. Tad, kad cilvēks dodas pie ārsta rodas šo divu personu attiecības. Pacienta un ārsta attiecības. Tās nav jaunas attiecības, tās ir attiecības, kas pastāvējušas, kamēr pastāvējusi sabiedrība.
Šodien mums ir jāpaskatās, kādas ir šīs attiecības. Tās var būt vienkāršas un tiešas, privātas, ja tā var teikt. Šādā gadījumā nerodas nekādi jautājumi – pacients un ārsts noslēdz vienošanos. Viens apņemas, ka pakļausies ārstēšanai, bet otrs – apņemas ārstēt. Tiek noteikta samaksa un visi ir apmierināti. Ārsts maksā nodokļus, pacients iegūst vēlamo rezultātu - uzticas savam ārstam. Šādā situācijā problēmu nav. Bet mums ir jāsaprot, ka šādas attiecības starp pacientu un ārstu ir tikai vienkāršākajos gadījumos – tajos, kur viegli panākams rezultāts un tajos, kas nemaksā dārgi.
Tiklīdz saskaramies ar komplicētākiem gadījumiem, pacienta un ārsta attiecībās jāņem vērā arī valsts. Valsts sāk uzņemties zināmas rūpes par saviem iedzīvotājiem un grib, lai viņu veselības aprūpe būtu pēc iespējas labāka. Un tā grib jebkura valsts, neskatoties uz to, vai tā ir nabadzīga vai bagāta.
Bet ir viena nelaime – mēs visi neattīstāmies vienādi, ir nabagākās un bagātākas valstis, ir nabadzīgāki un bagātāki iedzīvotāji, bet veseliem gribas būt visiem. Šeit mēs nonākam pie pirmā konflikta, - valsts nevar nodrošināt visu ko vēlas pacients. Valsts cenšas segt vismaz daļu no tām nerentablajām, ļoti dārgajām ārstēšanas izmaksām, taču nespēj tikt galā ar visu.
Ja mēs skatāmies no valsts puses – tās uzdevums ir garantēt visiem pieejamu un kvalitatīvu medicīnisko aprūpi. Šie vārdi prasās pēc komentāra. Tik mazā valstī kā Latvija pieejama medicīna nozīmē iespēju saņemt palīdzību, bet tas nenozīmē, ka cilvēks varēs saņemt palīdzību mājās vai ciematā, kurā viņš dzīvo. Tāpēc galvenais valsts pienākums ir nodrošināt, ka cilvēks zina, kur vērsties saslimšanas gadījumā. Zina, kur saņemt palīdzību, kuru valsts viņam var dot.
Tāpēc jārunā par to, kur valsts investē naudu – slimnīcu ēkās, diagnostikas un ārstēšanas iekārtās, medikamentos. Valsts finansē ļoti daudz lietu, taču valsts iespējas ierobežo kāds skaitlis – valsts budžets. Vērtējot valsts naudas izlietojumu, diemžēl jāuzdod kāds nepatīkams jautājums – kas un kā šo naudu izmanto. Vai šī nauda tiek izlietota saprātīgi?
Neviena ēka, neviena iekārta nevar izārstēt pacientu bez ārsta zināšanām, bez ārstu vēlēšanās strādāt un palīdzēt pacientiem 24 stundas diennaktī. Ir dažas profesijas, kurās darba diena ir garāka kā likumā noteiktās 8 stundas. Piemēram, skolotāji. Kur sākās un kad beidzas skolotāju darba diena, kur sākās un kur beidzas skolotāja atbildība? Vai tas ir brīdis, kad noskan skolas zvans un skolēni līksmi izskrien pa klases durvīm, vai tomēr dienas beigās, kad tiek labotas burtnīcas un skolotājs sagatavo materiālus nākamajai stundai. Vai šo darbu var izmērīt stundās? Faktiski tas nav iespējams. Tāpat ir ar ārsta.
Laikā, kad vadīju slimnīcu, biju liecinieks kādā tiesas procesā. Es toreiz ārstam uzdevu jautājumu kas viņš ir tajā brīdī, kad nakts vidū piezvana kāds pacients un jautā par veselību. Kas viņš ir – tikko pamodināts cilvēks, vienkāršs pilsonis vai varbūt tomēr slimnīcā strādājošs ārsts? Man atbilde bija skaidra – viņš ir vienkārši ārsts. Viņš visu mūžu ir, bija un būs ārsts. Sabiedrībai jāsaprot, ka ārsts ir ārsts 24 stundas dienā, un viņa atbildība vienmēr ir tur, kur sākas viņa darbs – pacienta ārstēšana.
Bet tagad par kļūdām. Vēl ne tik sen mēs teicām, ka ārstu ir par daudz un tagad esam spiesti konstatēt, ka ārstu tomēr būs par maz. Un tas nozīmē - ir jāpadomā, kā tos ārstus, kuri neskatoties ne uz ko, vēla palīdzēt slimniekiem, pierunāt vai lūgt strādāt vairāk.
Vēl viens ne mazāk svarīgs jautājums – ko tad īsti grib pacienti. Kādēļ viņi cenšas kaut kā atlīdzināt par ārstu darbu? Vai tās ir bailes, ka citādāk netiks saņemta medicīniskā palīdzība, vai varbūt tas ir mēģinājums apiet kādu rindu. Vai tomēr pacients vēlās, lai viņam būtu viens ārstējošais ārsts un tieši šis ārsts par viņu rūpētos no pirmās līdz pēdējai slimošanas dienai.
Vai pat attīstītākās valstis spēj to nodrošināt? Domāju, ka nē. Daudzviet darbojas tā saucamā dalītā atbildība – kāds vienmēr atbild kāda cita vietā. Tāpēc ir grūti atrast situācijas, kurās vainīgs ir kāds konkrēts ārsts. Nenoliegšu, šādas situācijas ir bija un būs. Tādēļ ir jādiskutē pacientiem, ārstiem un juristiem. Jādiskutē, lai juridiski precīzi šo situāciju sakārtotu.
Ko tad vēlas pacienti – skaidru, viegli saprotamu un pārredzamu sistēmu. Sistēmu, kurā ir visa pacienta, ārsta un slimnīcas attiecībās esošā nauda ir uzskaitīta un lai no šīs naudas būtu nomaksāti nodokļi. Lai šādu sistēmu radītu, kādam ir jānāk klajā ar stingru politisko apņemšanos. Bet šobrīd jau desmit gadus šis jautājums kavējas tieši politiskās gribas trūkuma dēļ.
Mans priekšlikums – ir jārada vismaz vienu juridisku dokumentu, kas būtu vienāds visā Latvijā, kas būtu vienādi saprotams ārstiem un pacientiem. Dokumentu, kas radītu viegli caurskatāmu un pārraugāmu sistēmu. Tad sabiedrība būs apmierināta un sapratīs, kādu dalību tā nes kopējā lietā.
Novēlu konferencei veiksmīgu darbu un auglīgas diskusijas!