Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite: Valsts vizītē mūsu kaimiņvalsts prezidentu redzējām vēl pirms desmit gadiem, un priecājos, ka mūsu attiecības saglabājas tik daudzu gadu garumā ļoti labas. Protams, tā ir simboliska vizīte un liecina, ka Baltijas valstu sadarbība ir ļoti svarīga abām valstīm un to vadītājiem. Bez šaubām šī vizīte ir būtiska ne tikai simboliski, bet arī tādēļ, ka mūsu tautas ir ļoti tuvas gan savā vēsturē, gan arī domāšanā, kultūrā, valodā. Protams, ļoti tuvas ir arī mūsu valstu ekonomiskās intereses.
Tikšanās laikā runājām gan par sadarbību Eiropas Savienības ietvaros, kad daudzas pozīcijas ir kopīgi jāsaskaņo, gan jāatbalsta vienam otru. Runājām arī par sadarbību NATO ietvaros. Militārajā sadarbībā šogad ir paredzētas arī kopīgas NATO militārās mācības. Cerams, ka šajās mācībās piedalīsies visi trīs prezidenti, simboliski, protams. Mums ir daudzas jomas un sfēras, kur mūsu sadarbība būs ļoti būtiska abām tautām, un ceru, ka arī visam reģionam, Eiropas Savienībai un NATO.
Valsts prezidents Valdis Zatlers: Cienītās dāmas, godātie kungi! Vispirms es gribu pateikties prezidentei Grībauskaitei par ielūgumu apmeklēt valsts vizītē Lietuvu. Pirmais, ko es gribu teikt, ka es arī ielūdzu prezidenti Grībauskaiti apmeklēt valsts vizītē viņai labā laikā arī Latviju.
Protams, valsts vizīte reizi desmit gados, lai izrādītu cieņu savai kaimiņvalstij, savai tautai. Tajā pašā laikā apmēram trīs ar pusi gados esmu bijis Lietuvā vismaz septiņas reizes oficiāli un vēl dažas reizes arī privāti. Un es turpināšu braukt uz Lietuvu, jo, manuprāt, Latvijai tā ir tuvākā valsts gan tāpēc, ka mums ir kopējas izcelšanās saknes, kopējas, ļoti tuvas baltu valodas, bet arī tāpēc, ka mūs vieno gan Baltijas jūra, gan kopēja robeža.
Mūsu sadarbība nekad nevar būt bez iespējām vēl vairāk attīstīt to gan kultūrā, gan ekonomikā. Šis ir tas mērķis, ko tika mēģināts panākt arī šajā vizītē. Vispirms sarunas par galvenajiem projektiem, par enerģētiku, par enerģētikas politiku gan mūsu reģionā – reģions varētu būt gan Baltijas valstis, gan Baltijas valstis plus Ziemeļvalstis, gan arī visa Eiropas Savienība. Manuprāt, ja mēs uzstādām savu mērķi daudz vairāk integrēt Baltijas valstu un Ziemeļvalstu gan sabiedrības, gan politiskos spēkus, gan arī ekonomiskos spēkus, mums jāprot pašiem efektīvi sadarboties savā starpā – Latvijai ar Lietuvu, Igaunijai ar Latviju un Lietuvu. Ja mums šī sadarbība būs veiksmīga, tad arī mērķis, ko esam deklarējuši, ka vēlamies veidot vienotu ekonomikas un kultūras zonu ap Baltijas jūru, būs daudz vieglāk sasniedzams.
Vēl es gribu uzsvērt, ka Lietuva Latvijai ir importa un eksporta partneris numur viens – gan lielākā valsts, uz kuru eksportējam, gan arī lielākā valsts, no kuras importējam. Tā tas būs arī turpmāk, jo katrai valstij ir drusku savādāka ekonomiskā sakaru struktūra atkarībā no saviem kaimiņiem, atkarībā no savām prioritātēm. Vēlreiz gribu uzsvērt, mums kopīgi, Latvijai un Lietuvai, ir jāstrādā pie ekonomiskām prioritātēm. Ja mēs gribam būt konkurētspējīgi gan šajā reģionā, gan arī pasaulē un arī būt ar savu ietekmi Eiropā, mums jāpalielina sava ekonomiskā sadarbība tieši stratēģisku un lielu projektu realizācijā. Nav, ko kautrēties – mums jāiet turpmāk daudz, daudz ciešāk kopā.
Vēlreiz paldies par to, ka mani ļoti sirsnīgi uzņēmām šeit, Lietuvā, un ka es šeit vienmēr jūtos kā gaidīts viesis.
Jautājums: Mans jautājums būtu Lietuvas prezidentei. Kāds ir Jūsu viedoklis par to, ka būtu kāda programma, kuras ietvaros mācītos latviešu valodu kā svešvalodu? Ko Jūs domājat par sadarbību ar Latviju kultūras un zinātnes jomā?
Lietuvas prezidente: Ļoti ceru, ka tāda programma pastāv. Man māj ar galvu, ka tik tiešām ir tāda programma. Pēdējās vizītes laikā es biju arī lietuviešu skolā Rīgā. Ļoti priecājos, ka mazākumtautību jautājuma ziņā lietuviešu izcelsmes iedzīvotājiem ir ļoti labas mācību iespējas. Mēs ļoti priecājamies, ka šāda sadarbība starp abām valstīm ir atklāta un ar lielu cieņu vienam pret otru, pret kaimiņu pārstāvjiem, kuri dzīvo abās valstīs. Varu apliecināt, ka tādu politiku arī turpmāk Lietuva ievēros. Priecājos, ka Latvijā esmu atradusi tik tiešām daudz skaistus piemērus, kā kopienas var mācīties dzīvot un kurus tik labi pieņemt latviešu tauta.
Jautājums: Man ir jautājums mūsu viesim Zatlera kungam. Mūsu Lietuvas politiķi baidās, ka gadījumā, ja Latvija dabūs Baltijas reģiona gāzes termināla projektu un finansējumu no Eiropas Komisijas, nebūs neatkarības no „Gazprom”. Tādēļ vai Latvija var apliecināt, ka neviens no „Gazprom” uzņēmumiem necels šādu termināli, un varbūt Latvija var atbalstīt Lietuvas projektu, kurā ir zināms, ka „Gazprom” vispār nepiedalās?
Valsts prezidents: Vispirms es gribu, lai šajā jautājumā būtu ļoti liela skaidrība. Mūsu mērķis gan Lietuvā, gan Latvijā ir ieviest Eiropas direktīvu – tātad atdalīt ražotājus no pārvades tīkliem. Abas valstis šo direktīvu ieviesīs.
Tad konkrētāk par sašķidrinātās gāzes termināli – ir ļoti daudz dažādu ideju un projektu, aiz kuriem bieži vien stāv viens piegādātājs – „Gazprom”, kā Jūs arī to domājāt. Šajā projektā, ko šobrīd piedāvā Latvija, ir uzticēts šo projektu veidot enerģijas kompānijai „Latvenergo”, kura ir vislielākā gāzes patērētāja Latvijā un ir ieinteresēta pēc iespējas zemākā gāzes cenā. Tātad šai kompānijai, kura pieder Latvijas valstij 100%, saskaņā ar konstitucionālo likumu, ir interese nopirkt gāzi pēc iespējas lētāk. Lai nopirktu gāzi pēc iespējas lētāk, mums ir nepieciešams reāls gāzes tirgus ar vairākiem piegādātājiem, un šī kompānija ir ieinteresēta šādā tirgū. Tas būtu par biznesa motīviem.
Protams, ja mēs gribam veidot gāzes tirgu, kur ir vairāki piegādātāji, mums ir nepieciešams vai nu gāzes vads, vai sašķidrinātās gāzes terminālis. Acīmredzot, vadus būvēt nebūs tik vienkārši, jo jāzina no kurienes šis piegādātājs varētu nākt, un ģeogrāfiskais stāvoklis mums liek domāt par sašķidrinātās gāzes termināli.
Kāpēc tieši Rīgā? Ja mēs domājam par reģionālu alternatīvu apgādi, tad pašreizējā gāzes sadales sistēma – tātad šie tīkli, kurus veidoja inženieri un nevis politiķi – mēs visi to zinām, ka tajā laikā nebija politiska dalījuma starp gāzes piegādātāju un patērētāju -, ir samērā loģiski. Tātad distribūcija sākas Rīgā ar lielas jaudas gāzes vadu, nevis ar mazas jaudas gāzes vadu un ar jau eksistējošu gāzes krātuvi. Tātad ieguldījumi infrastruktūrā šeit būtu visminimālākie. Šāds projekts būtu obligāti papildināms ar gāzes vada savienojumu uz Somiju, starp Igauniju un Somiju un arī ar gāzes vadu nākotnē savienojamu ar Poliju. Lai rezultātā mēs iegūtu reālu gāzes tirgu, kurā būtu vairāki piegādātāji un varbūt mēs pirktu gāzi arī pēc biržas principiem. Tas ir nākotnes stratēģisks jautājums, un mūsu valstīm ir jāizšķiras, ko mēs vēlamies. Bet vēlreiz gribu uzsvērt, par cik jūsu jautājumā jau bija ietverta gandrīz jūsu pašas atbilde, šis ir reģionāls projekts, ar mērķi tieši ieviest Eiropas direktīvu, nevis pretoties tai.
Lietuvas prezidente: Es mazliet papildināšu, ja iespējams. Protams, Lietuva atbalsta visus centienus – gan Lietuvas, gan Latvijas, lai nodrošinātu gāzes tirgu izveidošanu, kuri nebūtu atkarīgi no viena piegādātāja. Mums ir ļoti laba pieredze elektrības biržas veidošanā, abas valstis cenšas, lai izveidotos arī gāzes tirgus nākotnē. Ir vairāki ceļi un veidi. Protams, infrastruktūra un gāzes vadu savienošana ar Ziemeļvalstīm ar Poliju caur abu valstu teritorijām. Vai pietiek ar vienu terminālu visā Baltija piekrastē – tas ir atsevišķs jautājums. Mēs cenšamies jebkādā veidā, lai mums būtu garantija un alternatīvas piegādes ziņā. Tāpēc Lietuva neatsakās pagaidām un plāno mazas jaudas terminālu savā teritorijā, bet mēs neiebildīsim, ja Latvija būvēs lielāku centru. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tur arī atrodas liela krātuve. Tas palīdzētu gan Igaunijai Lietuvai un nākotnes gāzes tirgum būs garantijas, būs stabils tirgus. Abi projekti viens ar otru nav pretrunā, un Latvijas prezidents vēlreiz apliecināja, ka šis projekts tiks atdots valsts uzņēmums, nevis privātuzņēmumam. Valsts rokās būs arī Lietuvas uzņēmums, kas būvēs šo termināli. Tātad, tas nodrošinās drošības garantijas abām valstīm, lai nākotnē šie uzņēmumu nenokļūtu pie tā piegādātājā, no kura mēs cenšamies iegūt alternatīvas.
Jautājums: Jautājums abiem prezidentiem par vienotību. Pagājušajā nedēļā bijušais Latvijas prezidents Guntis Ulmanis izteica, ka Baltijas vienotības vairāk nav, ka mēs katra esam atsevišķa valsts. Arī no igauņiem var dzirdēt, ka nu viņiem tagad ir eiro, ka viņi ir tuvāk Skandināvijai un Ziemeļvalstīm un ka vairāk nav tās Baltijas vienotības. Vai nav tā, ka Latvija un Lietuva palikušas vienas, vai arī vispār nav vienotības gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Vai ir tā vienotība mums?
Lietuvas prezidente: Pirms 20 gadiem mēs apvienojāmies, lai varētu cīnīties ne tikai par izdzīvošanu, bet arī cīnītos pret militāro agresiju. Vienotība bija viena veida. Tagad, pēc 20 gadiem, mēs esam vienoti – mēs esam gan Eiropas Savienības dalībvalstis, gan NATO dalībvalstis. Katram vēstures periodam piemīt sava vienotības kvalitāte. Katru gadu tā būs citādāka, tieši tāda, kāda būs nepieciešama mūsu valstīm. Politiskā, morālā, kultūras vienotība saglabāsies, bet tie veidi, protams, atšķirsies un mainīsies. Skatīties uz tām vienotības formām, kas bija pagātnē, nav nekādas jēgas un nepieciešamības.
Valsts prezidents: Ziniet, vienotību vienmēr pārbauda, kad ir kāds apdraudējums. Es domāju, ka ikviens gan Latvijā, gan Lietuvā, gan Igaunijā ir pilnīgi pārliecināts – ja kādai no mūsu valstīm draudētu kāds apdraudējums, mēs sekundes simtdaļās parādītu un demonstrētu visai pasaulei savu ļoti stingro vienotību.
Šobrīd es piekrītu prezidentei Grībauskaitei, ka mēs esam vienu organizāciju biedri – Eiropas Savienības valstis, NATO dalībvalstis, mēs arī kādu dienu būsim visi eirozonā, jo Latvija ir izvirzījusi sasniegt šādu mērķi 2014.gadā. Tie ir tie ārējie kritēriji, kas faktiski jau apliecina mūsu vienotību. Vienmēr mūsu valstīm būs atšķirīgais, vienmēr mūsu valstīm būs savas intereses, bet es uzsvēršu vēlreiz – mēs demonstrēsim savu spēju sadarboties kopīgos ekonomiskos projektos savas valsts un savas tautas labā. Mūsu vienotībai parādīsies arī citas izpausmes, un to novērtēs vienmēr pasaulē, un ne tikai novērtēs, bet arī respektēs. Tā situācija par kuru mēs šaubāmies – ja kāds no mums būtu apdraudēts, nekad arī neiestāsies. Mums jāmāk būt vienotiem arī tad, kad esam brīvi.
Jautājums: Es vēlos jautāt prezidentam Zatleram. Daži Latvijas politiķi nepiekrīt Jūsu atbalstam Lietuvas atomelektrostacijai un uzskata, ka ir labāk pirkt elektrību no Kaļiņingradas. Vai Lietuva joprojām var cerēt uz Latvijas atbalstu attiecībā uz šīm nesaskaņām? Par šo pašu tēmu vēlos jautāt arī mūsu prezidentei. Prezidente, kāda būtu Jūsu pozīcija, vai Lietuvai ir vērts izskatīt jaunās atomelektrostacijas būvniecību situācijā, kad mums nav investora?
Valsts prezidents: Latvija vienmēr ir bijis uzticams Lietuvas partneris, un, ja reiz mēs pirms nu jau gandrīz pirms pieciem gadiem noslēdzam Traķu vienošanos, Latvija nevienu dienu no tā nav atkāpusies, arī šodien neatkāpjas un arī turpmāk neatkāpsies. Mēs esam konsekventi savā atbalstā un savā izvēlē, ko izdarījām pirms pieciem gadiem. Projekta realizācijā mēs arī uzticamies Lietuvai. Tas ir atkarīgs no Lietuvas izlēmības, no Lietuvas apņemšanās un arī spējas šo projektu realizēt.
Lietuvas prezidente: Tādi projekti kā atomelektrostacija, kas bija reģionā pirms 20 gadiem, ir un paliks arī ļoti svarīgi visam reģionam, visām trim Baltijas valstīm. Lietuvai ir infrastruktūra, bāze tādu uzņēmumu būvēšanai. Turklāt Lietuva ir ierakstījusi savā enerģētikas stratēģijā, ka vēlas palikt jauktas enerģētikas valsts, tajā skaitā arī ar atomelektrostaciju. Bez šaubām, mēs varam izpildīt tādu projektu, jāmeklē optimālais investors un jāveic aprēķini. Galvenais, ko Lietuva grib panākt, pirmkārt, ir konkurētspējīga elektrības tirgus radīšana, iekļaušanās „Nord Pool” sistēmā. Latvijai jāuzsāk tajā šogad piedalīties. Pusi no savas elektroenerģijas jāiegādājas tirgū par konkurētspējīgām cenām un lai ģeopolitiski būtu alternatīva – Lietuva uz to arī virzīsies. Kad tas būs? Šobrīd notiek sarunas un mūsu iespējas nav pietiekami skaidras datumu ziņā, jo mums datumi pagaidām nav. Taču mērķis, lai mums būtu konkurētspējīgs tirgus un daļēji arī neatkarīga piegāde no otra avota, ir ģeopolitisks valsts mērķis, mūsu neatkarības mērķis ne tikai enerģētiskajai, bet arī politiskajai neatkarībai.