Šodien, ceļā no Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa, līdz Brāļu kapiem, ejot garām Zigfrīda Meierovica atdusas vietai un Baltiem krustiem, es lēni soli pa solim pārdomāju mūsu tautas likteni. Es domāju par tiem, kas mīlēja Latviju un ziedoja sevi Latvijas brīvībai.
Taču bez vēsturiskās atmiņas, manī ir arī personīgā atmiņa. Es atceros to brīdi, kad vēl Jāņa Čakstes piemineklis stāvēja brīvs, mēs likām tur ziedus, un tad vienā dienā parādījās koki, krūmi un soliņi. Mēs turpinājām iet tur, likt svecītes Mirušo piemiņas dienā, un krūmos slapstījās mūsu naidnieki. Es atceros arī tos, kas nebeidza skolu vai augstskolu tikai par to, ka bija bijuši pie Čakstes pieminekļa. Un tagad es arī redzu, ka piemineklis ir brīvs un stalts. Es esmu lepns par to, ka visos šajos grūtajos gados mums visiem kopā ir izdevies saglabāt latviešu tautas svētvietas.
Paldies par to jums! Atcerēsimies, pieminēsim un godināsim tos, kam brīva Latvija bija ideāls!