Ekselence, ģenerāļa kungs, virsnieki, dāmas un kungi,
Esmu pagodināts uzrunāt šo auditoriju, kas patiesi pārstāv virzību uz kolektīvo aizsardzību.
Tiesa, pēdējo gadu laikā Baltijas projekti salīdzinājumā ar citiem uzdevumiem mūsu valstu prioritāšu sarakstā novirzīti nedaudz zemāk. Tanī pat laikā jāsaka, ka tieši pēdējā laikā esam sasnieguši ievērojamāko daudzpusējās sadarbības līmeni Baltijas reģionā. Taču šodien es vēlētos vērst uzmanību ne tik daudz uz Baltijas projektiem, kā vairāk uz ES un NATO, un kolektīvo aizsardzību un to kādu es saskatu Latvijas lomu šai kontekstā.
Ar Jūsu atļauju es vispirms pievērsīšos Eiropas Savienībai.
Eiropas Savienības militārās un krīzes vadības spējas pēdējo desmit, piecpadsmit gadu laikā ir ievērojami augušas. Taču man jāsaka, ka paveikts nav pietiekami. Es nerunāšu par detaļām, jo jūs paši vairākus mēnešus esat pētījuši pašreizējo drošības situācijas ainu. Taču teikšu, ka Eiropai patiešām ir zināma līmeņa aizsardzības kapacitāte, bet tā noteikti ir nepietiekama. Eiropai joprojām trūkst militārā potenciāla, aizsardzības spēju un politiskās apņēmības. Mūsu, politiķu, uzdevums ir šo situāciju labot.
Tomēr, tāpat kā labojot jebko citu, jāuzmanās neiznīcināt to, kas jau sasniegts. Mēs nedrīkstam pieļaut nopietnu dublēšanos ar NATO kolektīvās aizsardzības spējām - mūsu līdzekļi ir ierobežoti, mēs nedrīkstam tos izniekot. Tai pat laikā mums ir jāpārvar politiskās grūtības ES un NATO sadarbības ceļā. Bukarestē tika sperti nozīmīgi soļi šajā virzienā. Un tas nozīmē, ka nākotnē mums, politiķiem, ir jāstrādā, lai nepieļautu šīs iniciatīvas izčākstēšanu.
Eiropai ir arvien nozīmīgāka loma arī krīžu vadībā, taču ar ES te nepietiek. Jautājums - kāpēc? Atbilde ir gluži vienkārša. Mums ir nepieciešama spēcīga Transatlantiskā saikne. Tā ir vissvarīgākā atšķirība starp ES un NATO. Ja nebūs transatlantiskās saiknes, tad nebūs ASV iesaistes Eiropas aizsardzībā un mūsu rīcībspēja būs ierobežota.
Otrs aspekts ir militārās spējas. Militāro spēju ziņā ES nevar sacensties ar NATO. Ne plānošanas, ne citā kontekstā. Un ļaujiet man vēlreiz uzsvērt - mums nav jāmēģina samērot ES ar NATO. Dublēšanās mums ir vismazāk vajadzīga.
Tāpēc es pievērsīšos NATO:
Vēsturiski alianses ir bijušas divu vai vairāku valstu savienības, kurās valstis apkopo spēkus, lai stātos pretī trešās valsts vai valstu draudam. Vēsturiski tās ir pastāvējušas īsu brīdi, jo draudi ir ierobežoti laikā. Tagad mēs redzam NATO ilgdzīvošanu, NATO integrētās struktūras, kas Ziemeļatlantijas aliansi ievērojami atšķir no citām agrāk pastāvējušām aliansēm.
Jautājums ir: kas padara NATO tik īpašu?
Un pirmā atbilde ir vērtības:
Tieši NATO vērtības atšķir to no citām izdevīguma dēļ dibinātām aliansēm. Solidaritāte, brīvība, drošība. Solidaritāte ir NATO atslēga, tā ir patiesas kolektīvās aizsardzības atslēga. Nākamā - brīvība. Ar to es domāju ne tikai NATO dalībvalstu brīvību, kas ir pašsaprotama. Es to attiecinu arī uz mūsu partneru brīvību, uz brīvību tām valstīm, kuras uz to tiecas, kuras ir gatavas brīvības vārdā mainīties un nest upurus. Drošība. Tā ir mūsu apņēmība garantēt drošību. Un arī šeit tas ir kas vairāk kā tikai mūsu pašu teritoriju un apdzīvoto centru aizsardzība. Tie ir centieni stiprināt drošību un stabilitāti ārpus NATO darbības telpas. Tas, protams, netiek darīts vienīgi no labas sirds. Pēdējo gadu laikā mēs esam pieredzējuši, kā mūs tiešā veidā ietekmē globālā drošība. Vai drīzāk jāsaka, nedrošība; draudi.
Vēl viena būtiska joma, kas atšķir NATO no agrākajām aliansēm, ir tās uzdevumi. Pirmais uzdevums ir aizsardzība. Reiz kādā lauku rajona apciemojumā man vaicāja - vai 5. paragrāfs tiešām darbosies, vai NATO nāks mums palīgā. Protams, es teicu. Bet vēl svarīgāk, kolektīvās drošības sistēmas jēga ir draudu novēršanā. Šādu situāciju nepieļaušanā. Ja mums kādreiz atkal būs jālieto 5. paragrāfs, tas nozīmēs, ka mūsu politika ir cietusi neveiksmi.
Nākamais uzdevums ir krīzes vadība. Mūsu saraksts ir garš-Balkāni, Afganistāna, Irāka, Darfūra. Tās visas būtībā ir krīzes vadības operācijas. Dažas atrodas uz šādu operāciju spektra galējās robežas, taču tomēr tā vēl ir krīze vadība.
Trešais uzdevums ir konsultācijas starp sabiedrotajiem. Konsultācijas ir atslēga, kas ne tikai sniedz pamatu vienprātībā pieņemtiem lēmumiem, bet arī, un kas ir vissvarīgākais, veido mūsu izpratni par drošību. Izpratne drošības jomā ir vissvarīgākais. Sabiedroto savstarpējās konsultācijas ir būtiskas arī, lai pārbaudītu, vai mūsu izpratne ir pareiza un vai mūsu draugi domā līdzīgi.
Tāpat būtiskas ir arī partnerattiecības ar citām ieinteresētajām valstīm. NATO ir garš akronīmu saraksts, ar kuriem tiek apzīmētas visas partnerattiecības. Dažreiz aiz šiem kokiem mēs neredzam mežu - būtība nav vis institucionālajā kārtībā. Būtība ir dialogā starp draugiem, partneriem un pat potenciālajiem pretiniekiem.
Tātad- kāpēc mēs esam izvēlējušies kolektīvo drošības aizsardzību Baltijas valstīm?
Šeit atbilde ir gaužām vienkārša - tas ir labākais veids, kā piepildīt mūsu drošības vajadzības. Kolektīvā drošība ir visreālākais risinājums tradicionālajiem un jaunajiem draudiem. Tas ļauj visekonomiskāk rīkoties ar līdzekļiem - dalība kolektīvajā drošībā salīdzinājumā ar vienpusēju teritoriālo aizsardzību.
Ticamība, spējas, apņēmība. Ar šiem trim vārdiem es īsumā raksturotu, ko NATO sniedz Baltijas valstu aizsardzībai. Alianses ticamība, spējas rīkoties, politiskā apņēmība, ko rada apziņa, ka mēs neesam vieni.
Praksē tas nozīmē to, ka pilnveidojot savus Nacionālos bruņotos spēkus, mums ir jāpatur prātā, ka galvenais uzdevums ir uzturēt kolektīvo aizsardzību.
Runājot par Latvijas lomu ES un NATO, mums jābūt reālistiem. Mūsu spējas ir ierobežotas. Taču mums ir arī zināmas priekšrocības. Lai kā līdzīgi stāvētu pretī cita politiskā svara kategorijas pretiniekam, mums savi centieni jākoncentrē un jāattīsta spējas, kuras ir nepieciešamas, bet citiem nepietiekami pieejamas. Protams, lai to spētu, mums pirmām kārtām ir jābūt pilnībā uzticīgiem kolektīvajai aizsardzībai, jātic tai.
Kā mēs varam pievienot vērtību kolektīvajā vienādojumā?
Es vēlos iezīmē divus ļoti konkrētus piemērus:
Pirmkārt, īpaši, bet ne tikai ES kontekstā. Tā ir mūsu ES Kaimiņattiecību politika. ES lomā Gruzijā, Ukrainā, Moldovā. Zināmā mērā arī Krievijā un Baltkrievijā. Otrkārt, īpaši, bet ne tikai NATO kontekstā. Tās ir starptautiskās operācijas kā Afganistāna.
Galvenais šajā pieejā ir saskaņotība. Gan ar attiecīgajām valstīm, gan arī mūsu pašu lēmumu pieņemšanas sistēmās.
Ja mēs atbalstām ciešāku Gruzijas un Ukrainas integrāciju Transatlantiskajās institūcijās, politisko atbalstu jāpapildina ar attīstības palīdzību, ar atbildīgu un kompetentu iesaisti visos līmeņos. Bez tam, mums jāstrādā arī, lai pārliecinātu savus sabiedrotos, kā mēs to darījām Bukarestē.
Es biju Bukarestē un piedalījos diskusijās. Es varu salīdzināt Gruzijas, Ukrainas un Baltijas ceļus un es uzsvēru, ka bez rīcības plāna nav arī rīcības. Patiesa rīcība sākas ar plānu. Ir noteikti standarti, kurus katrai valstij ir jāizpilda, ja tā vēlas iestāties NATO. Dalības plāns ir ceļakarte, lai to paveiktu. Mums ir jāsaprot, ka kolektīvās drošības sistēmas 21. gadsimtā ietver lielu skaitu dažādu elementu. Ja mēs pieskaitām arī tās valstis, kuras atbalsta NATO, lai gan pašas nav organizācijā, tad valstu skaits, kuras jāņem vērā runājot par NATO ir vēl lielāks. Mums ir jāstāsta ikvienam ko dara NATO, kādi ir NATO mērķi un kā NATO ir veidots.
Tas pats attiecas arī uz operācijām: lai gūtu panākumus Afganistānā, mums ir jārīkojas saskaņoti militārajā jomā, mūsu politiskajā atbalstā, budžeta, pilsoniskās iesaistes jomā attīstības projektos un starptautiskajā koordinācijā. Mums ir pilnībā jākoncentrējas uz panākumu gūšanu, vai arī jāapsver stratēģiskās neveiksmes cena.
Man ir personīga pieredze par misiju Afganistānā. Es vispirms tikos ar NATO Ģenerālsekretāru Shēferu. Nākamais solis bija mana vizīte pašā Afganistānā, tikšanās ar komandieri ģenerāli Danu Maknīlu, ar komandieriem valsts ziemeļos un arī ar konkrētajiem spēkiem, kas strādā pie provinces rekonstrukcijas. Tas ir bijis garš ceļš, kurā redzēju dažādus līmeņu un skatījumus. Bet es ar jums vēlos dalīties divos jautājumos, kurus uzdevu, un atbildēs, ko saņēmu. Kad es tikos ar vietējās pašpārvaldes pārstāvjiem un jautāju, kā mums jums palīdzēt. Un viņi atbildēja, lai palīdz skolas apgādāt ar ūdeni. Šīs atbildes vienkāršība ir tas, kas manī saglabā optimismu. Otru jautājumu es adresēju Latvijas vienības pārstāvjiem- kā mēs varam palīdzēt aizsargāt jūsu dzīvības. Viņi atbildēja, ka ar labu ekipējumu un pats svarīgākais ar civilo palīdzību. Šīs vienkāršās atbilde ir šīs misijas patiesā būtība- mums ar militāriem līdzekļiem ir jānodrošina civilā palīdzība un mums tas ir jādara ilgstoši, ja vēlamies veiksmīgu rezultātu.
Esot Afganistānā es pārliecinājos, cik svarīgi šīs valsts nākotnei ir cieša sadarbība starp militārajām un civilajām misijām. Cik svarīga ir ne vien palīdzība drošības uzturēšanā, bet arī mūsu zināšanas, kā veidot jaunas valsts aizsardzības un valsts pārvaldes struktūras.
Tāpēc es ļoti priecājos šodien pirmo reizi būt šeit. Baltijas Aizsardzības Koledža nozīmē to, ka mums ir ne tikai kopīgas zināšanas, bet arī kopīgi mērķi. Šeit strādā gan civilie, gan militārie speciālisti, lai palielinātu šīs kolektīvās aizsardzības sistēmas ilgtspēju.
Raugoties uz jums, es redzu ne tikai konkrētas valsts virsniekus. Es redzu NATO virsniekus. Jūs esat mūsu kolektīvās aizsardzības mugurkauls.
Veiksmi Jums dienestā un mācībās.