Ceru, ka arī jums šī bija laba pieredze! Mēs tikāmies ar slimnīcas vadošajiem speciālistiem, ar slimnīcas vadību un pārrunājām ļoti daudzas lietas gan par viņu vērtējumu medicīnas attīstībai Latvijā tuvākajos gados, gan par to, kas notiek tieši šobrīd, kā viņi redz šo reformu, cik daudz viņi ir iesaistīti šajā reformā un kas viņuprāt ir pareizi un nepareizi.Pārrunājām arī to pieredzi, kas iegūta iepriekšējos gados. To, kāda ir pieredze no 1.slimnīcas likvidācijas un kā tas ietekmē šeit „Gaiļezera” slimnīcas darbu.
Protams, visinteresantākais bija iepazīties ar jauno uzņemšanas nodaļu. Un, ja jūs nācāt līdzi, jūs redzējāt šo lielo kontrastu starp modernu, labi aprīkotu uzņemšanas nodaļu un veco „Gaiļezeru”, kam ir jau 30 gadi. „Gaiļezeram” stāv priekšā daudz rekonstrukcijas darbi. Var sanākt tādas „šķēres”, ka mēģināt veikt daudz uzdevumus veselības aprūpē vienlaicīgi ar rekonstrukcijas darbiem varētu būt pārāk grūts uzdevums. Bet saruna bija ļoti saturīga. Visi kolēģi, kas šeit strādā, sākot no vadības un vadošajiem speciālistiem, ir gatavi iesaistīties reformā. Uz manu jautājumu, vai kāds ir pret reformu, visi pasmaidīja un teica: „Mēs esam par! Mēs gribam labas kvalitātes medicīnu Latvijā, mēs esam gatavi līdzdarboties tajā.” Atziņas bija ļoti dažādas, bet visa tikšanās tomēr bija uz optimisma nots. Es ceru, ka kolēģi bija priecīgi, ka Valsts prezidents viņus uzklausīja.
Jautājums: Prezidenta kungs, Jums ir iespēja palūkoties ar tādu profesionāļa aci. Diezgan daudz problēmu tiek saistīts ar to, vai šī slimnīca spēs apkalpot to milzīgo pacientu skaitu, kas pēc reformas plāniem ir paredzēts. Kā Jums šķiet, vai tas ir iespējams?
Valsts prezidents: Galvenais pārmetums no slimnīcas darbinieku puses bija tas, ka plāni mainās gandrīz trīs reizes gadā. Nemaz nerunājot, ka plāni mainās līdz ar katru jauno veselības ministru. Slimnīca kā ļoti liela slimnīca spēj tam pielāgoties tikai ar ļoti lielām grūtībām. Un izskanēja pat priekšlikums, ka būtu jāpieņem likums par veselības aprūpi Latvijā, kam būtu likumīgs spēks vismaz 10 gadu attīstībai, kuru nemainītu katrs nākošais ministrs un arī neraustītu līdzi visu veselības aprūpes sistēmu. Kā es jau minēju, daudz ko var izdarīt daudz labākā līmenī nekā līdz šim, bet šim plānam ir jābūt definētam pa soļiem – varbūt pa pusgadam, ne tikai pa gadam un vismaz piecus, ja ne desmit gadus uz priekšu. Neviens no mediķiem neteica „nē” reformām. Visi teica: „Mēs gribam līdzdarboties, bet mēs gribam skaidru plānu, jo pretējā gadījumā gan finansiāli mums ir grūti to paveikt, gan arī tīri medicīniski”. Paskatīsimies uz medicīnas kadru jautājumu. Radioloģijā uz jautājumu, cik darbinieki strādā darbu apvienošanas kārtībā, teica: „Nu mums jau nav daudz, tikai viena trešdaļa”. Ja mēs pajautājam tiem, kas strādā intensīvajā terapijā un šajā jaunajā uzņemšanas nodaļā, teica, ka vismaz divas trešdaļas strādā divās vai trijās darba vietās. Tad ir jautājums - kāpēc! Vēl tika uzsvērts, ka gan ķirurģijā, gan traumatoloģijā, kas šeit sāk attīstīties, pietrūkst kadru. Tātad izgaismojās daudz citas problēmas, par kurām līdz šim publiski neviens nerunāja. Un ļoti, ļoti svarīga ziņa, ko es dzirdēju no kolēģiem, ir, ka kopš ir sākusies reforma pēdējos divos gados Latvijas medicīnas aprūpes kvalitāte tieši reģionālajās slimnīcās, kam būtu jābūt tiem centriem, kuros koncentrējas speciālisti, ir pasliktinājusies. Tā gan ir slikta zīme. Tas nozīmē, ka visas medicīnas aprūpes kvalitāte pasliktinās. Mums momentāni šis process ir jāaptur. Es domāju, ka tas ir iespējams.
Jautājums: Ko Jūs domājat par to, ka uz šejieni vedīs neatliekamos pacientus no Traumatoloģijas slimnīcas? Kā Jūs to vērtējat?
Valsts prezidents: Jautājums jau nav par to, kur vedīs, bet kādu palīdzību šie cilvēki saņems. Kad es uzdevu jautājumu par tiem 2700 pacientiem (viņiem šobrīd ir ap 800) - kas jāņem vērā? Tomēr tas ir trīs reizes vairāk nekā ir šobrīd. Tādam apjomam ir jāsagatavojas un varbūt šī te jaunā uzņemšanas nodaļa to spēs pieveikt, bet tālākās operāciju zāles nav rekonstruētas kopš slimnīcas uzcelšanas brīža, tātad jau vairāk nekā 30 gadus tur nekas nav mainījies. Tas prasa tālākos renovācijas soļus, tas prasa arī naudas ieguldījumus un prasa arī tehnisko nodrošinājumu, jo mēs nevaram pasliktināt šo kvalitāti. Runa ir par to – „jā” reformām, „jā” centram, bet lūdzu soli pa solim. Un varbūt vairākos gados tas ir iespējams.
Jautājums: Vai šajā gadījumā, Jūsuprāt, būtu jāsteidzas ar 1.jūliju, lai nodrošinātu neatliekamo palīdzību šiem cilvēkiem?
Valsts prezidents: Es domāju, ka šobrīd ir jāiesaista visu ieinteresēto slimnīcu kvalificētie ārsti un slimnīcu vadība, lai atrastu risinājumu, kas ir samērīgs, bet nevis vienā dienā, bet soli pa solim tā, lai slimnieki būtu droši, ka viņi tiek kvalitatīvi ārstēti un viņi palīdzību saņem savlaicīgi.
Jautājums: Vai Traumatoloģijas slimnīca šajā gadījumā vērsās pie Jums pēc palīdzības kā pie bijušā vadītāja?
Valsts prezidents: Jūs, protams, gribat dzirdēt, ka es teikšu „jā”. Bet, ziniet, tā tas nebija. Es vairāk šeit satraucos par to, kā tiks veidota traumatoloģiskā palīdzība visas valsts mērogā. Tā lielākā muļķība bija traumpunkti, kas strādā tikai pa naktīm. Atvainojiet, traumas gadās jebkurā diennakts stundā un sūtīt viņus pie ģimenes ārsta ir tas pats, kas pateikt „pastāviet drusku šeit koridorā un pēc tam mēs atļausim jums iet tālāk pēc palīdzības”, jo ne jau ģimenes ārstiem ir šīs rentgena diagnostikas iespējas, kas visbiežāk ir nepieciešamas, vai sonogrāfiskās izmeklēšanas iespējas, kas ir retāk nepieciešamas. Tās ir vienīgi slimnīcu uzņemšanas nodaļās. Tā kā nepārdomātu soļu bija daudz un nevajag mani saistīt ar konkrētu iestādi.
Jautājums: Prezidenta kungs, Jūs iepriekš esat izteicies, ka šīs te plānotās reformas nav izdiskutētas ar profesionāļiem un tāpēc ir radušās problēmas. Kādas ir šīs radušās problēmas?
Valsts prezidents: Tātad vēlreiz uzsvēršu, ka šīsdienas saruna bija ļoti konstruktīva. Kolēģi nāca ar priekšlikumiem un to bija vairākos desmitos. Gan par to, kā iesaistīt kolēģus attīstības plāna izstrādāšanā, gan to, kā mainīt universitātes slimnīcas finansēšanu, gan par iespējām mainīt finansēšanu arī reģionālajām slimnīcām un primārajai veselības aprūpei. Ļoti, ļoti daudz priekšlikumu, kas ārstu vidē cirkulē, bet diemžēl nav sasnieguši dzirdīgas ausis. Mēs varam salīdzināt, ka kādreiz mēs runājam, ka starp varu un sabiedrību ir zināma atsvešinātība, tad arī šeit starp veselības aprūpes organizētājiem un darītājiem ir zināma atsvešinātība. Augšas mēģina kaut ko darīt, bet nesamēro ar to, kas ir iespējams apakšā – uz kādām reformām ir gatavi iet, kā var palīdzēt tieši ar savu ekspertīzi.
Interesants bija tieši 1.slimnīcas likvidācijas analīzes piemērs. Terapeitiskie slimnieki, kuri šeit ir pārsvarā, kardioloģiskie slimnieki, kuri, ja nemaldos, ap 800 vienā mēnesī nokļuva „Gaiļezera” slimnīcā, tātad šo slimnieku skaits ievērojami pieauga. Ķirurģijas, kura tur netika likvidēta un tika izveidots surogāts, ko sauc par dienas stacionāru, un pēc tam par viesnīcu, pacientu skaits uz šejieni nepieauga. Un arī traumatoloģisko slimnieku skaits, kur faktiski gāja tikai politraumas, ļoti nedaudz pieauga. Tātad arī 1.slimnīcas liktenis pēc tās likvidācijas un rezultāti, ko esam ieguvuši, ir analīzes vērts, lai tādas kļūdas nepieļautu, bet paskatītos kādi ir ieguvumi un kā var pārdislocēt slimnieku plūsmas jaunos apstākļos.
Jautājums: Šī Jūsu asā kritika par to, ka šī reforma ir nepārdomāta un solis tuvāk maksas medicīnai, ir plaši uzņemta arī politiķu aprindās un tas varētu ietekmēt Jūsu iespējas tapt pārvēlētam otrajam termiņam par Valsts prezidentu. Vai tas Jūs nebiedē?
Valsts prezidents: Politiķiem ir veiksmīgi izteikumi un neveiksmīgi izteikumi. Šis droši vien būs ne sevišķi veiksmīgs izteikums. Ja mēs runājam vispār par strukturālajām reformām, tad mana iekšējā pārliecība ir, ka nepieciešamas trīs lietas, ko es minēju jau valdības sēdēs, kad mēs runājām par šiem jautājumiem. Reformām ir jābūt uz to, lai tās būtu izmaksu efektīvākas un kvalitatīvākas no valsts puses. Otrkārt, no pacientu puses veselības aprūpei ir jābūt pieejamākai un atkal kvalitatīvākai. No ārstu, mediķu puses ir jābūt, lai šī vide, kas rodas reformu rezultātā būtu kvalitatīvāka viņu profesionālajam darbam. Ja visi šie uzstādījumi, pēc kuriem mērķi ir jāsasniedz, tiks izpildīti, reformas ir jāsasniedz. Tā ir mana attieksme. Ja es šo neredzēšu, tad es reaģēšu vienmēr.
Jautājums: Par Stradiņiem. Vai Jūs neredzat iespēju tur atvērt šo traumpunktu?
Valsts prezidents: Katrā ziņā tā būtu viena no plāna sastāvdaļām. Ja šeit vēl ir kādi iedīgļi tam, tad Stradiņos diemžēl stāv liels uzraksts „Pacientus ar lūzumiem lūdzu griezties Traumatoloģijas slimnīcā”. Tātad Stradiņos vēl tas ir plānošanas līmenī. Bet, ja tiek plānotas jaunas uzņemšanas nodaļas, rekonstrukcijas neatliekamajai palīdzībai, tad jau savlaicīgi ir jāieplāno, ka tur būs traumu slimnieki. Tāpat kā šeit savlaicīgi bija jāieplāno, kur viņi nonāks, kur tiks operēti, jo traumu slimnieku ārstēšanā ķirurģija ir 87 procentos gadījumu. Tie ir pagājušā gada skaitļi, ko es jums varu pateikt. Tie ir ļoti augsti, tātad ir jāizglābj dzīvība un pēc tam jāpanāk, ka cilvēks atkal būtu pārvietoties spējīgs.
