Vislabāk to zina tie, kuriem tajā laikā bija 33, arī man toreiz bija 33. Man negribējās padoties bezcerībai, bija gatavība un gribēšana strādāt, lai mainītu lietas uz labo pusi. Tajā laikā nozīmīgākā loma bija latviešu inteliģencei, kas atvēra mūsu sirdis un mūsu prātus atmodai. Kas iedrošināja domāt par brīvu un demokrātisku Latviju. Sarkanbaltsarkanais karogs, vārdi „Dievs, svētī Latviju” mūs iedvesmoja, mēs uzdrošinājāmies un atsaucāmies inteliģences aicinājumumam, kopīgi organizēt pirmo Tautas frontes pirmo kongresu. Tā bija Jāņa Petera iecere un tā tika realizēta. Tas laiks bija kā tautas demokrātijas paraugstunda.
Šodien mēs atceramies šo kongresu, mūsu tautas pārstāvjus ar stingru roku vadīja gan Sandra Kalniete, gan Juris Bojārs. Kongresu raidīja TV tiešraidē un mēs bijām lepni, ka beidzot ir radusies organizācija, kurai ir skaidrs mērķis un kuras domē 100 cilvēku, katrs no sava novada un organizācijas pārstāvēja visu Latviju. Tieši daudzās nodaļas bija Tautas frontes spēks. Mums toreiz bija arī savs līderis, cīņā saucējs Dainis Īvāns. Tie bija cilvēki, kas vienoja tautu, ar kuriem kopā bijām gatavi iet demokrātijas ceļu. Atceros, ka toreiz mums bija svarīgi, ka tika skaļi pateikts – Latvijas Tautas fronte cīnīsies par brīvu, demokrātisku un neatkarīgu Latviju.
Rezultāts ir mums visiem zināms, bet padomāsim, kāpēc mēs toreiz uzvarējām! Demokrātiju un brīvību mums neviens uz paplātes neatnesa – mēs to izcīnījām. Izcīnījām tāpēc, ka mums bija drosme un bija mērķis, mums bija līderi, kuriem ticējām un bija dzelžaina pārliecība, ka mums izdosies sasniegt iecerēto. Ja mēs paskatāmies uz šodienas Latviju, jāsecina – arī šodien mums ir vajadzīgi lieli mērķi un to sasniegšanai jālieto tie paši mehānismi kā toreiz.
Pirmo reizi, kad pārnācu mājās no Tautas frontes domes sēdes, es biju gandarīts. Mūsu tautai bija simts gudru cilvēku, kas sanākuši kopā kopīgam mērķim tautas labā. Lai ikvienu sasniegtu Tautas frontes idejas, bija lektoru grupas, kas skaidroja jaunās organizācijas ideoloģisko platformu. Turklāt ne tikai savējiem, ne tikai domubiedriem. Ivars Godmanis bija viens no tiem, kurš gāja uz Interfrontes sapulcēm un tur runāja, lai pārliecinātu tos, kuri domāja savādāk un bija pret mums. Mums bija sava avīze „Atmoda”, kura divās valodās stāstīja par to, ko gribam sasniegt. Šis kopīgais darbs katram savā vietā un veidā bija tas, kāpēc mums izdevās.
Brīvība ir arī jānosargā, ne tikai jāizcīna. Demokrātija ir arī jānosargā, nevis tikai jāizcīna. Tas jādara arī šodien. Ja mēs spēsim būt vienoti tāpat kā pirms 20 gadiem, Latvija būs brīva, demokrātiska un latviska valsts mūžīgi mūžos.
Lai mums visiem kopā izdodas!”