Aizsākās laiks, kad prātam neaptverams noziegums – holokausts – nežēlīgi plosīja arī mūsu zemi. Nacisti Biķernieku mežā jau īstenoja nošaušanas, bet līdz baisajiem Rumbulas notikumiem bija palikuši četri mēneši.
Šodien mēs pieminam tos 25 tūkstošus ebrejus (24 000 Latvijas un 1000 Vācijas ebrejus), kuri tika iznīcināti 1941.gada 30.novembrī un 8.decembrī. Pēc savas neiedomājamās nežēlības ģenerāļa Jekelna organizētajā akcijā tika iesaistīti arī vietējie iedzīvotāji.
Jau 1940.gada 17.jūnijā Latvija bija zaudējusi savu valstiskumu un diemžēl vairs nevarēja aizstāvēt ne savus pilsoņus, ne arī citus šeit nonākušos kara upurus. Okupācijas režīmi diktēja noteikumus, un pat brāļi bija spiesti cīnīties dažādās frontes pusēs. Bija tādi, kas sadarbojās ar varas režīmiem, bija arī vienkārši malā stāvētāji. Bet arī šajos grūtajos, konfrontāciju pilnajos laikos bija cilvēki, kas varonīgi glāba savus līdzcilvēkus un rūpējās par tiem, apdraudot paši savas dzīvības. Aicinu pateicībā pieminēt viņus!
Runājot par Otrā pasaules kara vēsturi, ir nepelnīti aizmirsta Latvijas valsts īstenotā politika, pirms vēl karš bija skāris mūsu zemi. Laikā, kad vairākums Eiropas un arī pasaules valstu valdību atteicās uzņemt ebreju bēgļus, Latvija bija viena no tām pavisam nedaudzajām Nāciju Līgas valstīm, kas sniedza patvērumu ebreju bēgļiem no Trešā Reiha. Tādējādi no 1938. līdz 1940.gadam Latvijā patvērumu ieguva ap 3 600 ebreju no Vācijas un citām nacistu iekarotajām Eiropas valstīm.
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas valsts ir pievērsusi nopietnu uzmanību holokausta izglītībai, piemiņai un pētniecībai. Tā ir tēma, kas padomju varas gados bija aizliegta. Nav noslēpums, ka tikai ar lielām grūtībām 1964.gadā šajā vietā izdevās uzstādīt piemiņas akmeni ar uzrakstu „Fašisma upuriem”.
Šodien Rumbulas memoriālā mēs noliecam galvas bojā gājušo upuru priekšā un aicinām atcerēties šo melno vēstures lappusi, lai nekas tāds vairs neatkārotos cilvēces pastāvēšanā!