Andris Bērziņš
Godātie piemiņas brīža dalībnieki!   Jūnijs ir mūsu tautas skaistāko svētku – Jāņu un dabas ziedēšanas laiks. Daudziem tūkstošiem mūsu tautiešu 1941. gada jūnijs izvērtās par traģēdiju, par melnāko laiku viņu dzīvē. Latvijas iedzīvotāji agrāk neko tam līdzīgu nebija piedzīvojuši un pat nevarēja iedomāties, ka cilvēkus ir iespējams arestēt un deportēt bez tiesiska pamata.

 

Par komunistiskā terora upuriem toreiz kļuva augsta ranga valsts ierēdņi, armijas un policijas virsnieki, aizsargi, literāti, politiķi, augstskolu mācību spēki, uzņēmēji un tirgotāji. Tā, faktiski vienā dienā, tika iznīcināti Latvijas spēcīgākie un uzņēmīgākie cilvēki, kas valsts neatkarības gados bija kļuvuši par Latvijas valsts uzplaukuma virzītājiem un balstiem. Arī tūkstošiem citu cilvēku, to skaitā sirmgalvju, sieviešu, bērnu, arī zīdaiņu, bruņota izraušana no mājām un aizvešana nezināmā virzienā bija prātam neaptverama nežēlība.

 

Jājautā, kā vārdā notika šāda prātam neaptverama nežēlība, ko līdzās latviešiem piedzīvoja arī citas tautas? – Tā bija varmācīga rīcība, kas balstījās ideoloģiskā apsēstībā, kad cilvēka cieņas jēdziens bija zaudējis jebkādu nozīmi.

Vēstures dokumenti liecina, ka lēmumu par deportāciju veikšanu okupētajās Baltijas valstīs Staļins ir pieņēmis 1941. gada 15. maijā. Nākamajās dienās PSRS represīvās iestādes sagatavoja deportācijas pavēles, instrukcijas, norādījumus, aprēķināja nepieciešamo karaspēka daudzumu, izveidoja izsūtīšanas „troikas”. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas tika aizvesti vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku.

 

Vīriešus nosūtīja uz Gulaga nometnēm, kur pēc neilga laika 700 cilvēkiem tika piespriests augstākais soda mērs – nošaušana, bet pārējie tika notiesāti uz daudziem gadiem ieslodzījuma nometnēs. No bada un slimībām nomira vairāk kā trīs tūkstoši cilvēku. Deportēto ģimenes locekļus izsūtīja nometinājumā galvenokārt uz Krasnojarsku, Novosibirsku un Kazahstanu. Dzīvi palikušie Latvijā sāka atgriezties tikai piecdesmito gadu otrajā pusē.

 

Pirms gada jūnijā, atrodoties vizītē Kazahstānā, man kopā ar Gunāru Resnā kungu un visu Latvijas delegāciju bija iespēja noliekt galvu un ar klusuma brīdi pieminēt Karagandas stepes nometnēs bojā gājušos, Spaskā atklājot piemiņas zīmi no Latvijas izsūtītajiem cilvēkiem.

 

Ikreiz, stāvot šeit - Brīvības pieminekļa pakājē un, pieminot mūsu tautiešus, kas cietuši no totalitārām varām, savās domās un lūgšanās mēs vēlamies tikai vienu: lai nekas tam līdzīgs vairs nekad nevarētu atkārtoties! Lai mūsu bērniem un bērnu bērniem nekad nenāktos saskarties ar šādām skaudrām vēstures patiesībām!

 

Būsim gudri, lai nekad vairs nepieļautu mūsu vēstures tumšāko brīžu atkārtošanos! Notikumi Ukrainā ir skarbs atgādinājums ikvienam, kas vēlas dzīvot mierā un saticībā, kas mīl Latviju un vēl tai nākotni bez kariem un satricinājumiem!

 

Neatkarība un brīvība ir jānopelna, tās nav dāvanas, kas pienākas par neko. Mūsu tauta jau daudzreiz ir smagi samaksājusi par šīm vērtībām. Būsim vienoti un stipri, jo tad neviens nevarēs mūs sašķelt, pretnostatīt vienam pret otru un vērsties pret mūsu valsti - Latviju.

 

Dievs, svētī Latviju!