Labvakar Likteņdārzā, Labvakar Latvijā!
Mūsu tauta ir sirdsgudra. Cauri laikiem, laikmetiem, režīmiem, sāpēm, dziļām brūcēm un reibinošiem gandarījuma un pacēluma brīžiem – mūsu tauta nesadalās. Mums ir katram sava galva un katram sava pārliecība par to, kas ir pareizi un kas ir vēl pareizāk, kas nav pareizi, un kas ir pavisam greizi, - bet mūsu saknes un mūsu visdziļāk ieartie tautas kodi – tie vieni un tie paši ir, tie vienoti ir, tie stipri ir.
Šajā dvēseļu dārzā skaidri to redzam.
Visskaudrākās sāpes ir pārkausētas par mūžīgu dzīvību, kas caur tautas koka saknēm nes mūsu tautas gara spēku. Cauri paaudzēm, cauri laikiem, uz augšu.
Tas ir nebeidzams turpinājums.
Baltijas ceļā savās plaukstās izkausējām dzelzs priekškaru. Tā vietā uzplauka trīs brīvas valstis, atkal brīvi varēja elpot vienotā Eiropa. Lai atkal un atkal izskan paldies katram, kas šai brīvai un vienotai elpai palīdzēja tapt no sapņa par īstenību!
Mēs turpināmies. Latvija turpinās. Iestādīsim domās katrs atkal vienu jaunu sapni un drošiem soļiem iedzīvināsim to mūsu demokrātiskas valsts ikdienā. Mēs esam mēs paši, ar saviem sapņiem, savu gribu un savu varēšanu!
Dievs, svētī Latviju!
