Es nesu jums sirsnīgu, brālīgu sveicienu no Lietuvas māsas Latvijas, no Rīgas vecpilsētas, kuru 1991.gada janvāra dienās Latvijas cilvēku pašaizliedzība pārvērta par neieņemamu cietoksni. Tādu pašu cietoksni, aizstāvot Lietuvas neatkarības simbolus, uzbūvējāt arī jūs, Viļņas barikāžu aizstāvji. Šīs barikādes bija stipras ne ar savām betona sienām un tērauda prettanku režģiem, bet ar savu aizstāvju pašaizliedzību un uzupurēšanos. Neapbruņoti barikāžu aizstāvji ar sevi aizsedza mūsu neatkarības simbolus – Lietuvas un Latvijas Augstākās padomes –, kas pasludināja neatkarības atjaunošanu.
91.gada janvāris ir mūsu nacionālās atmodas un Baltijas dziesmoto revolūciju kulminācija, ar ko mēs patiesi lepojamies. Tas ir ne tikai mūsu paaudzes, kas aizstāvēja neatkarību barikādēs, bet arī mūsu jaunatnes, kas izauga un nobrieda jau pēc tam, lepnuma avots. Mēs visai pasaulei, kurā ir tik daudz vardarbības un karu, varam pastāstīt par savu neapbruņoto cīņu, kurā mēs uzvarējām. Tā ir mūsu tautu radīta vērtība, kas saglabāsies mūžīgi. Neaizmirsīsim to!
Dārgie Lietuvas cilvēki!
Lietuva bija pirmā, kas saņēma pretspēku asiņaino triecienu 13.janvāra naktī, kad 14 brīvības aizstāvji upurēja visdārgāko, kas cilvēkam pieder – savu dzīvību. Šis zaudējums bija ārkārtīgi sāpīgs, taču ne bezmērķīgs. Visa pasaule saprata, kas draud brūkošās impērijas tautām, ja netiks apturēti reakcijas spēki. Ziņa par upuriem Viļņā mobilizēja arī Latvijas cilvēkus aizstāvēt savu neatkarību. Tikai desmit stundas pēc asiņainajiem Viļņas notikumiem pusmiljons cilvēku sanāca uz manifestāciju Rīgā, lai atbalstītu Lietuvu un pieprasītu Latvijas neatkarību. Tūlīt pēc manifestācijas sākās barikāžu celtniecība. Mūžīga slava šiem varoņiem, kritušiem ne tikai par Lietuvas, bet arī par Latvijas brīvību!
Dārgie barikāžu aizstāvji!
91.gada janvārī nebeidzās mūsu pārbaudījumi. Veiksmīgas attīstības laika posmi mainījās ar ekonomiskiem un politiskiem satricinājumiem. It īpaši sāpīga mūsu valstī bija pēdējā ekonomiskā krīze. Samērā daudz talantīgu jauniešu aizbraukuši meklēt darbu un iztiku ārzemēs. Dzirdam arī vīlušās balsis, kas jautā: „Vai bija vērts?” Jā, bija! 20 gadu laikā ir izaugusi vesela paaudze, kam brīvība un neatkarība ir kā gaiss, ko elpojam. Un no tā mūsu jaunā paaudze vairs neatteiksies. Arī jūsu sejās, dārgie barikāžu aizstāvji, es varu lasīt, ka, ja vajadzētu, arī jūs, veterāni, nešauboties ne mirkli, atkārtotu 91.gada janvāra varoņdarbu. Atkārtotu tāpēc, ka dzīvot savā neatkarīgā valstī ir liela laime un privilēģija, kas dota ne visām pasaules tautām.
Mēs izcīnījām savu neatkarību, tāpēc sargāsim to! Lai dzīvo Latvija! Lai dzīvo Lietuva! Uz priekšu, brālīši!