Mūsu sabiedrība ir veidojusies daudzu gadsimtu garumā un dažādu vēsturisku procesu iespaidā, bet tieši pagājušais gadsimts lielā mērā ir noteicis to situāciju, kādā atrodamies patlaban.
Divdesmitā gadsimta notikumi vēl nepieredzētā mērā sanaidoja cilvēkus, sabiedrības slāņus, kopienas un tautas. Šis process aizsākās līdz ar tādu ideoloģiju straujo izplatību, kuras attaisnoja un pat pamatoja atšķirīgā noliegšanu, turklāt noliegšanu vardarbīgā veidā.
Latvija kā šo notikumu tieša lieciniece apzinās šādas konfrontācijas bīstamās sekas un tāpēc stingri nosoda jebkuras totalitārās – gan nacistiskā, gan staļiniskā režīma – ideoloģijas, kas prasījušas neizmērojamus cilvēku upurus. Otrā pasaules kara laikā pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci nav noilguma.
Šī sāpīgā pieredze nenoliedzami sniedz skaidru mācību – sabiedrības pamatvērtībām jāietver cieņpilna attieksme citam pret citu, spēja uzklausīt atšķirīgus viedokļus un gatavība uz dialogu un kompromisu.
Diemžēl vēl tagad dažkārt izpaužas vēlme griezt laiku atpakaļ un publiskā diskusijā izmantot totalitāro ideoloģiju elementus. Vēsturiskā pieredze rāda, ka pēc šādām īstermiņa uzvarām nāk dramatiskas ilgtermiņa sekas.
Es aicinu atteikties no dalījuma mūsējos un svešajos, jo mēs visi dzīvojam uz vienas zemes, kas ir mūsu valsts pamats. Pārsteidzoši, bet bieži vien pat neapzināmies, ka mums, dzīvojot plecu pie pleca, tolerance jau ir kļuvusi par mūsu ikdienas neatņemamu sastāvdaļu, ar kuru patiesi varam lepoties.
Vēlos uzsvērt – Latvijai kā tiesiskai un demokrātiskai valstij nav pieņemama naida kurināšana vai diskriminācija nekādā izpausmē, lai arī kādi būtu tās motīvi – dzimums, rase, etniskā izcelsme, sociālais stāvoklis, invaliditāte, reliģija vai politiskā pārliecība. Ievērojot šo principu, mūsu sabiedrība būs spēcīga, saliedēta un spējīga pastāvēt!
Mums visiem kopā un katram atsevišķi ir jāuzņemas atbildība par savstarpējas cieņas, iecietības un daudzveidīgas sabiedrības stiprināšanu. Lai šo mērķi sasniegtu, joprojām daudz darāmā ir arī valdībai un politiķiem, izglītības un tiesībaizsardzības iestādēm un masu medijiem. Viens no spēcīgākajiem šī mērķa sasniegšanas līdzekļiem ir sabiedrības izglītošana un sabiedriskās domas veidošana.
Nav pieņemama naidīga politiskā retorika, kas bieži vien tiek aizbildināta ar tiesībām uz vārda brīvību.
Valsts tiesībaizsardzības iestādēm ir operatīvi jāreaģē uz katru neiecietības izpausmi - vai tas būtu antisemītisms, ksenofobija vai kāda cita naida runas vai diskriminācijas forma. Rūpīgi jāpārlūko un jāuzlabo vai jāpapildina attiecīgo likumu klāsts, lai tas atbilstu reālajai situācijai un būtu vērsts tieši uz naida noziegumu apkarošanu un taisnīgu sodīšanu.
Dāmas un kungi, noslēgumā vēlos vēlreiz aicināt katru domāt par savu devumu iecietīgas un saliedētas sabiedrības veidošanā. Tikai mācoties no pieļautajām kļūdām, mazinot aizspriedumu un stereotipu slogu, citam ar citu sarunājoties, kopā strādājot un risinot problēmas, mēs varam cerēt, ka mūsu sabiedrība pilnveidosies pati un veidos Latviju par iekļaujošu un dažādībai atvērtu sociālo vidi, kurā droši jutīsimies mēs, un vēl jo vairāk – mūsu bērni.
Vēlu veiksmīgu konferences norisi!
