1941. gada 14. jūnijā notika pirmās masveida represijas, kuras pret Latvijas iedzīvotājiem vērsa komunistiskā okupācijas vara. Naktī pēkšņi iztraucēti no miera, tūkstošiem kilometru garā moku ceļā tika aizvesti vairāk nekā 15 tūkstoši nevainīgu cilvēku. Lielākoties ģimenes ar sirmgalvjiem un maziem bērniem, kuru ciešanas tika padarītas vēl smagākas, nošķirot vīrus no sievām, tēvus no bērniem. Daudzi no viņiem tā arī nekad vairs nesatikās.
Šī ir diena, kad pieminam represijās cietušos. Vairāk nekā trešā daļa izsūtīto uz mūžiem palika Sibīrijas vergu nometnēs. Tiem, kuriem pietika spēka izturēt un atgriezties dzimtenē, sava dzīve bija jāsāk pilnīgi no jauna, nemitīgā jaunu represiju draudu ēnā.
Šī ir arī diena, lai atcerētos, ka jādara viss iespējamais, lai šāda traģēdija nekad vairs nevarētu atkārtoties. No vēstures ir jāmācās, lai dzīvotu nākotnei.
14. jūnija represijas nāca negaidot. Lai gan bija skaidrs, ka brīva Latvijas valsts ir zudusi, tikai retais iedomājās, ka, jaunā vara, pret cilvēkiem var izturēties ar tik brutālu spēku. Ļoti skarbu mācību guva tie, kuri cerēja, ka līgums ar agresīvu režīmu saudzēs cilvēku dzīvību; visi tie, kuri domāja, ka ar naidīgas valsts karaspēku ir iespējams sadzīvot.
Tādēļ arī šodien mums ik brīdi jābūt modriem. Ir jāsaprot, ka attiecībā uz savas valsts drošību un aizsardzību kompromisi nav iespējami.
Pirmais represiju vilnis ļoti mērķtiecīgi tika vērsts pret visiem tiem, kuri simbolizēja brīvu, izglītotu un pārtikušu Latviju. Tika apzināti iznīcināta neatkarīgās valsts elite. Represijām bija pakļauti visu tautību un profesiju ļaudis – latvieši, krievi un ebreji, skolotāji un uzņēmēji, bruņoto spēku virsnieki, valsts un sabiedriskie darbinieki. Noteicošais bija viņu uzticība brīvai Latvijai.
No šī trieciena vēl joprojām neesam spējuši pilnībā atgūties – ilgajos okupācijas gados varai nepatika spilgti līderi. Toreiz šādi cilvēki tika apklusināti. Bet šodien mums ir nepieciešamas uzņēmīgas un iedvesmojošas personības, lai varētu turpināt Latvijas attīstību, kas pirms vairāk nekā 70 gadiem tika varmācīgi pārtraukta. Valsti veido tās cilvēki. Vēsture apliecina, ka arī pēc tam, kad ir zaudēta juridiskā neatkarība, tieši cilvēki ir tie, kas saglabā dzīvu brīvības ideju.
Godīgs darbs, augsti morālie un ētiskie standarti, izcilība un atbildība – šīs īpašības piemita cilvēkiem, kurus aizveda 14. jūnijā. Šīs īpašības raksturo Latviju, kādā ikviens no mums gribētu dzīvot. Ticēsim sev, un savām spējām veidot attīstītu un pārtikušu Latviju, jo tikai mūsu pašu spēkos ir šo mērķi sasniegt!
