Kādam var rasties jautājums - kāpēc šis temats ir aktuāls tieši šobrīd?
Jānorāda, ka jau gandrīz pirms diviem gadiem es pieteicu nepieciešamību sākt diskusijas konkrētu priekšlikumu izstrādei pārvaldības modeļa pilnveidei un 2012. gada jūnijā izveidoju speciālu ekspertu grupu, kas to paveiktu. Manuprāt, pašreizējā kārtība valstī nodrošina varas līdzsvaru, bet nenodrošina attīstību, pieļaujot vāju politisko atbildību un veicinot traucējošu sāncensību, nevis kopdarbību.
Domāju, ka iepriekš minēto situāciju pamana un tam sniedz vērtējumu arī Latvijas iedzīvotāji. Saskaņā ar jaunākajiem datiem šobrīd sabiedrības uzticība Saeimai un Ministru kabinetam ir gandrīz tāda pati kā 10.Saeimas darbības pēdējos mēnešos. Kopumā ņemot - pēdējo desmit gadu laikā uzticības līmenis valdībai un parlamentam no aptuveni 50% ir samazinājies vairākkārtīgi un pašreiz ir robežās starp desmit un divdesmit procentiem. Ja mēs aplūkojam iemeslus, kas ir pamatā šādai sabiedrības attieksmei pret valdību, var izcelt vairākus faktorus.
Esmu pārliecināts, ka iedzīvotājus neapmierina, piemēram, tas fakts, ka nepaiet ne pāris mēneši pēc jaunas valdības sastādīšanas, kad jau sākas runas par iespējamu tās krišanu. Parasti starp koalīcijas partijām vienmēr atradīsies kāds politiskais spēks, kuram būs izdevīga pašmērķīga kašķēšanās un valdības šūpošana. Šādu situāciju veicina arī Latvijas konstitūcijā paredzētais tā sauktais „destruktīvās neuzticības balsojums” – parlaments var jebkurā brīdī izteikt neuzticību valdībai praktiski jebkādu iemeslu dēļ, piemēram, dažādu politisko spēļu rezultātā.
Cita, visai bieži novērota parādība Latvijas politiskajā situācijā, ir aina, kad acīmredzami vājš ministrs vai pat vairāki ministri valdībā netiek nomainīti tikai tādēļ, ka šādu vāju ministru nomaiņu ierobežo koalīcijas līgums. Šāda kārtība ir pilnīgi ačgārna un pretrunā ar valsts un sabiedrības interesēm. Viegli konstatēt, ka politiķi, lai novērstu uzmanību no situācijas risināšanas pēc būtības, velta viens otram aizvien asākus izteicienus, līdz attiecības valdībā nav iespējams apzīmēt citādāk nekā „vājprāta murgi”.
Godātie klātesošie!
Viss iepriekš minētais ir kalpojis par iemeslu tam, kādēļ esmu lūdzis, lai šā gada rudenī manis izveidotā Ekspertu grupa pārvaldības pilnveidei nāktu klajā ar ziņojumu, kas piedāvātu pilnveidot attiecības starp valsts varas atzariem.
No manis iepriekš teiktā jums jau droši vien tapa skaidrs, ka visvairāk esmu interesēts konstitucionālajā reformā izpildvaras stiprināšanā, jo mans mērķis ir skaidrs: panākt efektīvāku izpildvaru – stiprāku, stabilāku valdību un lielāku premjera atbildību. Ir būtiski, lai nevis formāli, bet pēc būtības darbotos Satversmes 55.pantā jau pašreiz nostiprinātais princips, ka Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem. Uzskatu, ka ir jāmaina pašreizējā kārtība un kolektīvās bezatbildības vietā jāvirzās uz atbildību par komandu.
Iespējams, ka viens veids, kā varētu panākt efektīvāku un profesionālāku izpildvaru, ir atteikties no principa, ka parlaments apstiprina valdību kā kopumu. Pietiktu ar Ministru prezidenta apstiprināšanu Saeimā. Pēc apstiprināšanas amatā tikai premjers izvēlētos ministrus, ar kuriem strādāt kopā, un viņam nebūtu jālūdz parlamenta atbalsts, lai tos ieceltu amatā. Šāda regulējuma piemērs ir atrodams Vācijas konstitūcijā, un minētā kārtība nenozīmē, ka tur ministri nenes politisko atbildību.
Cits ieteikums varētu būt konstruktīvās neuzticības balsojums, kas paredz to, ka parlamenta deputātiem tajā pašā dokumentā, ar kuru ir ierosināta neuzticības izteikšana tā brīža premjeram, ir jānorāda arī jaunā Ministru kabineta vadītāja vārds. Tas nozīmē, ka neuzticības balsojums vecajam Ministru prezidentam ir uzticības balsojums jaunajam.
Šāda kārtība pirms vairāk nekā 60 gadiem tika ieviesta Vācijā, un šīs valsts piemērs ir galvenais iemesls, kāpēc tiek uzskatīts, ka tajos gadījumos, kad valstī nav daudz spēcīgu politisko partiju un parlaments ir sadalīts sīkās deputātu grupās, konstruktīvās neuzticības balsojums ir viens no risinājumiem, kā garantēt stabilu valdību. Tieši tādēļ minēto praksi ir pārņēmušas arī citas valstis, piemēram, Spānija un Polija. Manuprāt, arī Latvijā ir pienācis laiks debatei par konstruktīvās neuzticības balsojuma ieviešanu.
Tomēr šādu vai jebkuru citu izmaiņu gadījumā ir nepieciešama rūpīga ekspertu diskusija. Tādēļ esmu gandarīts, ka Valsts prezidenta kancelejai kopā ar Biznesa augstskolu „Turība” un Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameru ir izdevies noorganizēt šo pasākumu. Īpašs prieks man ir par to, ka šodien klātesošo vidū var sastapt tik daudz zināmu un profesionālu speciālistu – esmu pārliecināts, ka izskanējušie viedokļi palīdzēs izkristalizēt īstos risinājumus.
Tādēļ novēlu mums visiem veiksmīgu un radošu pēcpusdienu! Paldies.
