Ir pagājuši tieši desmit gadi kopš Pasaules latviešu zinātnieku otrā kongresa un seši gadi kopš Letonikas pirmā kongresa. Abi iepriekšējie kongresi notika laikā, kad par pasaules finanšu krīzi un tās graujošo ietekmi uz valstu ekonomisko attīstību pat nenojauta, bet, ja arī nojauta, tad nerunāja vai nevēlējās runāt. Pasaule ir neatgriezeniski mainījusies, ekonomiskā krīze ir likusi pārkārtot pasaules valstu vadītāju un politiķu dienas kārtību, vienlaikus mainot arī cilvēku dzīves standartus un paradumus. Mūsu ikdienas leksikā ienākuši un nu jau par pieradumu kļuvuši tādi jēdzieni kā maksātnespēja, privātpersonas maksātnespēja, budžeta konsolidācija, strukturālas reformas, darbaspēka mobilitāte, inovācijās balstīta ražošana un konkurētspējīga izglītība.
Šīs aktualitātes nosaka arī zinātnieku dienas kārtību. Tādēļ ir pašsaprotami, ka šī Apvienotā kongresa darba tēmu diskusijās īpaši veltīsiet uzmanību nacionālās identitātes jautājumiem un zinātnieku saiknei ar sabiedrību. Šis ir laiks, kad visiem, kas jūtas atbildīgi par Latvijas un arī pasaules turpmāko ceļu, jāvienojas kopīgam darbam, skaidri definējot, kurp ejam un kādu saredzam civilizācijas attīstību pēc desmit, piecdesmit, simts gadiem.
Mūsdienu nestabilitātē un mainīgajā realitātē arvien aktuālāk skan jautājums: kas ir tās vērtības, kuras veido mūsu nacionālo piederību un identitāti, raksturo personisko pieredzi un vēsturiskās atmiņas. Zīmīgi, ka šīs tēmas skaidri atklātas un analizētas arī šā gada tautas attīstības pārskatā „Nacionālā identitāte, mobilitāte un rīcībspēja”, kas tieši šobrīd nācis klajā.
Nacionālā identitāte bez spēcīgas sociālās, ekonomiskās un pilsoniskās dimensijas nav konkurētspējīga ar citām identitātēm, kuras pieejamas globalizētajā pasaulē. Ja cilvēks dzīvo labklājībā, jūtas droši, stabili un vajadzīgs savā kopienā, tad viņš vēlas tai piederēt un veicināt šīs kopienas izaugsmi. Neskatoties uz to, ka pastāv atšķirības atsevišķu kopienu uzskatos par etnokulturāliem jautājumiem, par tādām pilsoniskām vērtībām kā pakļaušanās likumam, iestāšanās pret netaisnību, cīņa pretkorupciju, nostādnes ir līdzīgas. Tādējādi pilsoniskām vērtībām līdzās nacionālajām jābūt vienlīdz nozīmīgiem nāciju integrējošiem principiem, veidojot etnisko un pilsonisko vērtību kopumu, lai veicinātu valstu izaugsmi.
Mūsdienu pārmaiņu procesus raksturo valstu ekonomiskā izaugsme, pārvietošanās brīvība, kapitāla un preču plūsma, arī darbaspēka migrācija un mobilitāte. Latvijā mēs ikdienas sastopamies ar šī procesa izraisītajiem ieguvumiem un negācijām. Cilvēki pielāgojas mainīgajiem apstākļiem. Pievilcību gūst individuālās vērtības, kas aizstāj sociālās vērtības – kopību un savstarpējo palīdzību. Šie „individuālie” risinājumi (piemēram, aizbraukšana) aizvieto „kolektīvos”, ierobežojot solidaritātes izpausmes, ietekmējot sabiedrības morāli un pastarpināti arī valsts pastāvēšanas jautājumu.
Mēs visi asi izjūtam savas valsts ekonomisko realitāti, kas ietekmē Latvijas iedzīvotajiem tik ļoti svarīgo nacionālās piederības dimensiju. Sašutums, nedrošība un atsvešinātības sajūta kalpo par attaisnojumu emigrācijai no valsts, pastiprinot nacionālās identitātes meklējumu nozīmi šeit un ārpus valsts. Aizbraucēji ir caurmērā daudz jaunāki nekā palicēji, tāpēc Latvijas sabiedrība ir daudz vecāka, nekā, iespējams, domājam, un turpina novecot ātrāk. Aizbraucēju vidū ļoti augsts ir studējošo un ekonomiski aktīvo cilvēku īpatsvars. Smadzeņu aizplūde ir nopietns risks Latvijas valsts nākotnei un attīstībai, jo vairākumā gadījumu tikai mazākā daļa no aizbraukušiem plāno atgriezties tuvākā vai tālākā perspektīvā. Latvijas gudrākos prātus un uzņēmīgākos cilvēkus pārpērk tās valstis, kas var nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu.
Latvijas teritorija ir neliela, to var šķērsot dažu stundu laikā. Diemžēl arvien lielākas kļūst tās teritorijas, kurās vairs nav iedzīvotāju, ir pamestas viensētas un nu jau pat ciemati. Tādēļ īpaši aktuāla ir cilvēku piesaiste lauku teritorijām un mazpilsētām, kur veidojas noslēgts aplis: jo mazāk ir iedzīvotāju, jo augstākas ir infrastruktūras uzturēšanas izmaksas; jo sliktāk attīstīta infrastruktūra, jo grūtāk ir saglabāt cilvēkus. Uzņēmīgākie cilvēki dodas prom un palikušajiem ir mazāk iespēju. Attīstībai nozīmīgo izglītības un veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana kļūst apdraudēta, sarūk iespējas iegūt iztikas līdzekļus.
Pēc 20 gadiem neatkarības mēs diemžēl esam otrā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā. Vai tā ir mūsu vieta? Vai šeit klātesošo potenciāls atbilst šai vietai? Vai mēs nevaram daudz, daudz vairāk? Domāju, ka varam un gribam. Es ticu, ka Latvijas nācija vēl meklē labāko modeli savas valsts pārvaldībai, konkurētspējīgā saimniekošanā un talantu attīstībā. Sapnis par Latviju ir izsapņojams, ne tikai gremdējoties pagātnē vai šodienas rūpēs, tas ir sapnis par nākotni, par radošiem un uzņēmīgiem cilvēkiem, sapnis par izcilību un kvalitāti, ko īsteno izglītota un uzņēmīga tauta Baltijas jūras krastā.
Veiksmi mums visiem turpmākajos desmit gados! Lai mēs pēc desmit gadiem izietu kā uzvarētāji!
Paldies par uzmanību!
