Izrauti ar saknēm no savas zemes, izsūtītie nonāca svešā zemē. Lai atgrieztos Latvijā, NKVD koncentrācijas nometnēs vai mūža nometinājumos izdzīvojušie pārvarēja milzīgas grūtības. Bet ar to izsūtījums nebeidzās arī mājās. Lai gan dzimtā zeme jau bija zem kājām, jums katra diena bija kā jauna atgriešanās no Sibīrijas. Vēl joprojām padomju okupācijas režīms Latvijā savas represijas turpināja citā veidā. Ar šķēršļiem profesijas un izglītības izvēlē, ar zīmogu pasē, kas raisīja līdzcilvēku neuzticību vai pat nicinājumu. Ar trūkumu, pat badu un beztiesiskumu.
Padomju varas noteiktais 100 kilometru nometinājuma ierobežojums daudziem no jums liedza atgriezties savās mājās. Daudziem māju nebija. Bija tikai vecāku vai vecvecāku dotā cerība un mīlestība pret dzimto zemi. Kas Sibīrijā bija cīņa par izdzīvošanu, Latvijā turpinājās kā cīņa par dzīvošanu. Neredzama, personiska un reizē ļoti sāpīga.
Tā bija klusa varonība, kuru varam tikai apbrīnot, un no kuras mācīties – saglabāt uzticību Latvijai arī ikdienā, arī vienatnē, arī tad, kad visgrūtāk. Bet Jūs nesalūzāt, jūs ik dienas ar savām domām stiprinājāt mūsu ticību brīvai un neatkarīgai Latvijai.
