Es nosaukšu trīs iemeslus, par kuriem atgādina Brīvības piemineklis. Tā ir brīvība no bailēm. Brīvība runāt. Brīvība atcerēties.
Nakts, kas sākas no 1941. gada 13. uz 14. jūniju, turpinājās vēl daudzus gadus. Tonakt deportēja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Viņu apcietināšana un aizvešana patstāvīgām bailēm un paralizējošai neziņai par savu un savas ģimenes drošību pakļāva simtiem tūkstošus vēl daudzu gadu garumā. Padomju okupācijas režīms izmantoja deportācijas, lai fiziski iznīcinātu mūsu valsti un salauztu mūsu tautu. Mums šodien tas šķiet neiedomājami, jo dzīvojam drošībā. Šie notikumi liek pārdomāt, ko esam gatavi darīt, lai arī turpmāk mūsu sabiedrība būtu brīva no bailēm.
Brīvības piemineklis atgādina mums arī par brīvību runāt. Represēto piemiņa nav tikai mūsu valsts iekšējā lieta. Padomju režīma noziegumi ir noziegumi pret cilvēci. Tādēļ mūsu pienākums ir aizvien nostiprināt objektīvu vēstures izpratni, kopā ar citām Austrumeiropas un Baltijas valstīm turpinot mērķtiecīgi veidot kopēju Eiropas Savienības atmiņu politiku.
Vēl šodien Krievijā principiāla padomju režīma pastrādāto noziegumu un traģiskās vēstures izvērtēšana nav notikusi. Kamēr tas netiks izdarīts, mēs un visa pasaule nevaram būt droši par vēstures neatkārtošanos nākotnē.
Atmodas laikā mēs atguvām ne tikai savu zemi, bet arī savu atmiņu. Šodien aprit tieši trīsdesmit gadi kopš lielās 1989. gada 14. jūnija manifestācijas “Par Latvijas destaļinizāciju”. Brīvība, ko toreiz pieprasījām, bija arī brīvība pieminēt upurus un atcerēties varoņus. Tādēļ šodien es aicinu godināt tos drosmīgos cilvēkus, kuri pirms 30 gadiem teica skaidru “nē” komunistisko noziegumu paslēpšanai aizmirstības tumsā.
Mūžam atcerēsimies savas tautas varoņus un godināsim komunistiskā genocīda upuru piemiņu.
