Pirms simts gadiem cīņās par Latviju devās un uzvarēja karavīri, kuri nedomāja, ka ir varoņi. Mūsu jaunajai armijai trūka ekipējuma un munīcijas. Tomēr visus – dažādākā vecuma un izcelsmes, tautību un profesiju cilvēkus – visus vienoja mērķis par mieru un drošību savā brīvā valstī.
Neatkarības kara laikā kopā ar Latvijas armiju cīnījās igauņi, dāņi, poļi, franči un briti. Baltijas valstu neatkarības cīņas bija ilgas un zaudējumi smagi. Apzinoties cik trausls ir miers, uzreiz pēc kara Zigfrīds Anna Meierovics sāka tālredzīgi rūpēties par kopīgu Baltijas aizsardzību. Tomēr viņa lolotais Baltijas Antantes projekts netika īstenots iecerētajā apjomā, kā to traģiski apliecināja 1940. gada okupācija.
Šodien parādē mēs redzam Latvijas armiju gadsimtu vēlāk, ar modernu ekipējumu un mūsdienīgu bruņojumu. Mēs redzam virsniekus un kareivjus, kuru profesionalitāte ir atzīta visā pasaulē. Ir īstenojusies ideja par brīvu un demokrātisku valstu kopēju militāru savienību. Kopā ar mūsu karavīriem par valsts un visas Baltijas drošību šodien iestājas plaši sabiedroto spēki.
Arī mūsdienās, tāpat kā pirms simts gadiem, mūsu karavīrus vieno varonības gars: gatavība ziedoties un bezbailība jebkura pārspēka priekšā, aizstāvot savu tēvzemi un brīvību.
Dāmas! Kungi!
Varonībai ir dažādas izpausmes. Varonība ir stāties fiziski pretī briesmām un riskēt ar savu dzīvību. Varonība ir garīgi uzvarēt cīņu ar sevi, iestājoties par taisnību, un izvēloties labo pār ļauno. Varonība bija arī nevardarbīgā pretošanās, kad tūkstošiem Latvijas cilvēku atmodas laikā iestājās par savām tiesībām dzīvot brīvā Latvijā.
Šodien, stāvot Daugavas malā, atcerēsimies, kā Vides aizsardzības klubs mobilizēja protestus pret Daugavpils un Jēkabpils HES celtniecību un vienoja mūsu tautu cīņai par Likteņupes saglabāšanu. No Daugavas krastiem mēs devāmies kopīgi pretī vienam mērķim – brīvai Latvijai – gan ar maziem soļiem katrs savā dzīvē vai darbā, gan ar tādām nu jau pasaules slavenām akcijām kā Baltijas ceļš.
Tā bija varonība, kurai pateicoties varam šodien svinēt Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 29. gadadienu. 4. maijā Augstākās Padomes deputāti ar savu vēsturisko balsojumu pasludināja Latvijas okupāciju par starptautisku noziegumu un atjaunoja Latvijas Republikas neatkarību. Latvijas neatkarības atjaunošana nebūtu iespējama arī bez neskaitāmiem daudzu citu Latvijas cilvēku drosmīgiem lēmumiem visas atmodas laikā. Šodien mēs varam teikt: kā mūsu valsts radās, apvienojot spēkus, tāpat tā tika kopīgi atjaunota.
Dāmas un kungi!
Pirms 25 gadiem mēs panācām, ka šo zemi atstāj okupantu karaspēks. Pirms piecpadsmit gadiem Latvija pievienojās NATO un pilntiesīgi atgriezās Eiropas valstu saimē. Mūsu pienākums ir sasniegto nosargāt un attīstīt, lai mūsu zemi brīvu un drošu atstātu nākamajām paaudzēm.
Tādēļ šodien es saku paldies tiem, kas ir mūsu valsts aizsardzības pirmajās rindās. Tūkstošiem karavīru sauszemes, jūras un gaisa spēkos. Mūsu armijas rezervistiem un zemessargiem. Jaunsargiem, kas gatavi nākotnē tiem pievienoties.
Paldies katram robežsargam, policistam un ugunsdzēsējam, kas bezbailīgi kalpo savai dzimtenei un sargā mūs ikdienā.
Drosme, pašaizliedzība un tēvzemes mīlestība ir tikumi, kuriem pamatus vispirms ieliek ģimene. Tādēļ vēlos pateikties arī mūsu valsts varoņu, mūsu drošības sargu ģimenēm un tuvākajiem cilvēkiem.
Paldies jums!
Gan atskatoties pagātnē, gan raugoties nākotnē, es šodien saku paldies arī mūsu sabiedrotajiem, kuri stāv plecu pie pleca ar mūsu karavīriem uz Latvijas zemes vai starptautiskajās misijās ārzemēs, lai kopā aizsargātu mums svarīgas vērtības!
Pirms simts gadiem mūsu valsts tika izcīnīta caur dubļiem un asinīm. Novērtēsim, ka varam tagad svinēt tās brīvību pie baltiem galdautiem. Kopā ar ģimeni un saviem tuvākajiem, draugiem un kaimiņiem. Tā ir mūsu valsts, kuras dēļ varoņiem būt arī šodien.
Dievs, svētī Latviju!
