Augsti godātais rektora kungs!
Ekselences!
Docētāji un studenti!
Dāmas un kungi!
Pēc 2008. un 2009.gada krīzes pasaule strauji mainās. Daudz kas no tā, kas agrāk šķita stabils un pašsaprotams, šodien tiek apšaubīts. Arī Latvija ir pārdzīvojusi savu pirmo nopietno finansiālo krīzi, kopš esam iekļāvušies globālajā ekonomikā kā demokrātiska un brīva valsts.
Šie gadi ir nesuši pārbaudījumus gan mūsu tautsaimniecībai, gan valsts pārvaldei, gan, visbūtiskāk, mūsu cilvēkiem un ģimenēm. Lai gan šodien pamazām dzīve nostabilizējas, turpmākā attīstība vēl joprojām ir jautājumu pilna. Turklāt tā acīmredzot slēpj gan draudus, gan iespējas. Tādēļ šodien es labprāt aicinātu mūs visus padomāt par mācībām, kuras radīja pēdējo gadu izmaiņas pasaulē un Eiropā.
Priekšrocības jaunajā situācijā būs tiem, kuri spēs piemēroties jaunajiem apstākļiem, izpratīs tos. Valstu politikas, eksporta tirgi, izejvielu cenas strauji mainās. Arī Latvijas politiķu un uzņēmēju veiksme ir atkarīga no prasmēm izmantot jaunās iespējas pasaulē. Šodien vairāk nekā pirmskrīzes laikā ir būtiski nepaļauties uz ieradumu, uz lūkošanos tikai tajā virzienā, kurš līdz šim ir solījis šķietamu stabilitāti. Ir jāmeklē jauni attīstības ceļi un iespējas; ir jāmācās uzņemties saprātīgu risku nākotnes izaugsmes vārdā.
Pielāgošanās jaunajai pasaules kārtībai, kas joprojām tiek veidota, prasa reālistisku šodienas situācijas izvērtējumu, atsakoties no dažām ilūzijām. Līdz 2009.gadam ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet citur pasaulē valdīja pārliecība, ka izaugsme notiks pati no sevis. Šodien pasaule ir iegājusi fāzē, kurā izaugsme vairs nešķiet pašsaprotama, un atgriešanās pie stabila ekonomikas pieauguma prasīs ilgāku laiku, galvenokārt, parādu apjoma dēļ: gan publiskajā, gan privātajā sektorā. Uzkrātā parādu nasta mazina mūsu un nākošo paaudžu izvēles iespējas rast ātrākos risinājumus, atbalstīt tās dzīves jomas, kas uzlabo dzīves kvalitāti. Tas nozīmē, ka valsts nākotnes labklājība būs atkarīga no spējām un prasmēm piesaistīt investīcijas, atrast jaunus eksporta tirgus savai produkcijai un beidzot veikt jau sen nobriedušas reformas sabiedriskajā sektorā. Globālā „ekonomiskā paisuma” laiks, kad strauji augošā ekonomika paceļ visus, gan lielos, gan mazos kuģus, tik drīz neatgriezīsies. Tādēļ Latvijai pilnā mērā ir jāizmanto tās iegūtās priekšrocības, kuras ir mūsu valstij, lai uzlabotu savu konkurētspēju pasaulē, lai tā pēckrīzes periodā kļūtu spēcīgāka, nevis vājāka. Šīs priekšrocības ir:
a) dalība Eiropas Savienībā un NATO;
b) pozitīvā atpazīstamība un atzīšana pasaulē, pārvarot krīzi.
Šodien ir svarīgi atzīt un katram saprast, ka tieši ekonomiskā izaugsme ir priekšnoteikums attīstībai citās sabiedrībai nozīmīgās jomās – valsts drošībā, izglītībā, sociālajā, kultūras sfērā un citās. Nekas nav tik bīstams Latvijas suverenitātei un neatkarībai, kā ekonomiska stagnācija, bezdarbs un tam sekojoša iedzīvotāju aizbraukšana, pametot mūsu valsti. Ekonomiskais vājums vienlaikus ietekmē gan Latvijas iedzīvotāju piederības apziņu valstij, gan ticību savai un savas ģimenes nākotnei. Dažkārt mūsu politikā un medijos ekonomiskās izaugsmes un valsts drošības apsvērumi tiek savstarpēji pretnostatīti: sekmējot ekonomisko izaugsmi un piederību Eiropas monetārajai savienībai, mēs it kā apdraudam valsts suverenitāti. Tas, manuprāt, ir diezgan neapdomīgi: ir jāsaprot, ka droša Latvija var būt tikai pārtikusi Latvija. Savukārt pārticība ir iespējama tikai tur, kur cilvēki jūtas droši par savu īpašumu, par savu bērnu nākotni, izaugsmes un attīstības iespējām. Ekonomiskās izaugsmes un drošības dimensijas ir jāaplūko kā vienots veselums.
Tieši, raugoties no šī viedokļa, ir jādomā par Latvijas vietu Eiropas Savienībā, kā arī par Eiropas Savienības kopīgo nākotni. Latvija šodien ir cieši integrēta globālajā ekonomikā tieši kā Eiropas Savienības valsts. Protams, mēs šodien nevaram būt pilnībā droši par to, kāda tieši izskatīsies Eiropas Savienība, teiksim, pēc pieciem gadiem. Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka mūsu valsts dalība un klātbūtne Eiropā ir ilgtermiņa plāns, nevis kāda pēkšņa iegriba. Nav pamata domāt, ka eirozonas grūtību dēļ Latvijai būtu jāatmet virzība uz ilgtermiņa mērķi. Viena no nozīmīgākajām vērtībām valsts politikā ir stabilitāte un prognozējamība, kuru mēs vienmēr esam saistījuši ar dalību Eiropas Savienībā. Tomēr jāprot novērtēt tas, ka arī Eiropas Savienībai pašai ir nepieciešamas pārmaiņas gan pārvaldē, gan demokrātisko principu ievērošanā un nostiprināšanā. Eiropas Savienības valstīm būs nepieciešams vienoties par saprātīgiem un ekonomiski pamatotiem pārvaldes un valstu sadarbības principiem, kurus izpilda visas valstis, lai nodrošinātu arī nākotnē Eiropas Savienības konkurētspēju pasaulē.
Latvijas politiskā prioritāte neapšaubāmi ir tālāka un padziļināta aktīva dalība Eiropas Savienībā. Tas atspoguļojas arī valsts ārpolitikā, strādājot ar Eiropas Savienības institūcijām un mūsu partneriem citās Eiropas Savienības valstīs.
Īpaši pēckrīzes situācijā Eiropas Savienība kļūst par labu, attīstību veicinošu vietu valstīm, kuras pašas zina, ko vēlas sasniegt. Šajā ziņā Latvija var gūt daudz pieredzes no tām Eiropas valstīm, kuras pēc Otrā Pasaules kara spēja radīt ilgtspējīgu ekonomiku un pamatu to saimnieciskajai izaugsmei, kas joprojām ir Eiropas valstu attīstības veiksmes pamatā: ražošana un eksports; izglītības saikne ar tautsaimniecību; saprātīgs līdzsvars starp indivīda atbildību un sociālās drošības tīklu. Tās ir lietas, kuras, piemēram, Vācija joprojām saista ar Konrāda Adenauera un Ludviga Erharda vārdiem, un tieši viņu īstenotajai politikai izdevās panākt pēckara „ekonomisko brīnumu” šajā valstī. Šodienas situācija, protams, ir atšķirīga. Tomēr kopējā orientācija nav zaudējusi aktualitāti arī patlaban. Turklāt jāatceras, ka, lai gan iesākumā vajadzīgās reformas pēckara Eiropā bija nepopulāras, tomēr sekojošā izaugsme jau ātri mainīja sabiedrības viedokli par tām. Nav iemeslu, kādēļ lai Latvija nemācītos no šīs veiksmīgās pieredzes.
Pēdējā krīze ir parādījusi, ka tautsaimniecībā nav universālu likumu, kuri būtu piemērojami pilnīgi vienmēr un visiem gadījumiem. Neapšaubot to, ka valstij ir jāuzņemas atbildība par nākotni, gribu aicināt domāt par to, ka nākotnes veidošana ir kopīga politiķu un iedzīvotāju atbildība. Ikviens esam atbildīgs par savu izvēli, veidojot politiskas, sociālas un ekonomiskas struktūras. Eiropas Savienība mums šodien jau ir kļuvusi par iekšējo tirgu, tās sniegtās iespējas ir jāapzinās un jāizmanto. Integrācija jāuzlabo gan plašumā, gan dziļumā, un te savs darbs joprojām ir veicams arī politiķiem. Latvijas pārstāvjiem Briselē ir jāiestājas par to barjeru nojaukšanu, kuras joprojām neļauj mūsu uzņēmējiem veiksmīgi strādāt atsevišķās dalībvalstīs un eksportēt uz tām. Vajadzētu saprast, ka tas „ekonomiskās izaugsmes modelis”, kuru Latvija baudīja līdz 2008.gadam, šodien vairs neatgriezīsies. Iedzīvotāju labklājība nav panākama, atbalstot nesamērīgu uz parāda balstītu iekšējā patēriņa izaugsmi, mazai ekonomikai ir būtiski piedāvāt preces un pakalpojumus, kas pieprasīti ārējā tirgū.
Tādēļ politikā ir nepieciešama aktīva rīcība, lai izmantotu tās priekšrocības, kuras mums sniedz dalība Eiropas Savienībā, un jau tuvākajā laikā – arī eirozonā. Latvijas starptautiskais potenciāls tuvāko gadu laikā pieaugs, un ir svarīgi to izmantot. Ir jāraugās, lai šīs iespējas tiktu liktas lietā Latvijas interesēs. Ir jāuzsver, jo līdz šim lēmumu ietekmēšanas potenciāls ne vienmēr tiek izmantots pilnībā. Tas arī reizēm rada kļūdainu iespaidu, ka Latvijas viedoklim nav nozīmes, un citas valstis šo viedokli neņem vērā. Spēja aizstāvēt savu pozīciju, meklēt sabiedrotos, pārliecināt partnerus, un piedāvāt savu dienaskārtību – no šīm lietām vistiešākajā veidā ir atkarīga Latvijas vieta Eiropā.
Vienlaikus ārpolitikā būtu aplami aizmirst arī divpusējās attiecības un sadarbību ar valstīm ārpus Eiropas Savienības, ar kurām mūs saista ilgstoši ekonomiski kontakti. Ir vērojama nopietna nepieciešamība pēc virknes starptautisku līgumu un politiska atbalsta, lai Latvijas uzņēmēji varētu veidot ilgtermiņa partnerattiecības. Šeit pozitīvi vērtējama valdības ārpolitika ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī sadarbība ar Austrumu partnerības un Centrālāzijas reģiona valstīm, kā arī centieni sekmēt mūsu uzņēmēju intereses visos piecos kontinentos, it sevišķi Āfrikā. Šodien ir svarīgi nebaidīties no sadarbības ar tām valstīm, ar kurām vēsturiski nav bijis ciešu saikņu, taču kuras šodien slēpj sevī lielu attīstības potenciālu.
Latvijas dalība eirozonā ir ne tikai mērķis, bet arī nopietns uzdevums, lai šā soļa pareizība atspoguļotos konkrētā valsts ekonomiskā izaugsmē. Nav pareizi likt pārāk lielas cerības uz eiro ieviešanu kā tādu, kas uzreiz atrisinās mūsu iekšpolitiskās un saimnieciskās problēmas. Ir jānovērš birokrātiskie šķēršļi daudzās jomās. Jāsakārto valsts īpašumu un uzņēmumu pārvaldība. Ir nepieciešamas reālas un pamatotas, nevis retoriskas un ar politiskiem saukļiem motivētas reformas:
a) reģionālajā attīstībā;
b) profesionālajā un augstākajā izglītībā;
c) bet it īpaši nekavējoši ekonomiskajā politikā saistībā ar enerģētikas jautājumiem, kas jau tuvākajā nākotnē var radīt ļoti negatīvu ietekmi uz visu valsts attīstību.
Šo reformu kopīga izpratne un efektīga īstenošana ir valstij vitāli nepieciešama tūlīt.
Ir jābūt skaidriem valsts un līdz ar to darba tirgus attīstības virzieniem. Augstskolām ir jāspēj pielāgoties mūsdienu darba tirgus vajadzībām un visaugstākās kvalitātes nosacījumiem. No otras puses ir jāsaprot, ka valsts līdzšinējais budžeta finansējums ir nepietiekams, lai sasniegtu nākotnes izglītībai un zinātnei izvirzītās prasības. Jau Krišjānis Valdemārs savulaik teica, ka tikai izglītots latvietis spēj būt patiesi neatkarīgs. Šie vārdi skan pārsteidzoši aktuāli arī šodien.
Šodien Latvijas valsts atrodas daudzu pārmaiņu priekšā. Turpmākajos gados mums būs jāapliecina sev un visai pasaulei, ka esam nobriedusi demokrātiska sabiedrība, kuras pilsoņi ir lepni par savu valsti un pārliecināti par savu nākotni. Vienlaikus, lai pieņemtu svarīgus lēmumus un izvērtētu alternatīvas, mēs nevaram paļauties tikai uz politiķiem un viņu spriedumiem. Mūsdienu pasaule ir pārlieku dinamiska un pārmaiņas – pārlieku komplicētas, lai tās pilnībā varētu pārredzēt tikai politikas īstenotāji.
Tieši tādēļ svarīga ir arī mūsu augstskolu akadēmiskā personāla iesaiste valstij nozīmīgu lēmumu analīzē, izvērtējumā un konkrētu valstij svarīgu attīstības priekšlikumu iesniegšanā. Augstskolu zinātniekiem un pasniedzējiem jāveicina jauno speciālistu sagatavošanās darba dzīvei, tajā skaitā arī politiskajā laukā, jāsniedz mūsu esošajiem un nākošajiem politiskajiem līderiem savas zināšanas un ekspertīze, un zināmā mērā jāuzņemas arī līdzatbildība par viņu līdzšinējiem un iespējamiem nākotnes lēmumiem.
Ne mazāk svarīga ir arī sabiedriskā rezonanse un diskusija, kura bieži notiek augstskolu sienās. Īpašu lomu šeit tradicionāli ir spēlējusi Latvijas Universitāte, mūsu valsts pirmā augstskola, kurai ir īpaša loma valsts dzīvē. Universitātē notiekošās diskusijas vienmēr ir sekojušas līdzi aktuālajiem procesiem valstī. Arī šodienas Latvijas nozīmīgākajām problēmām ir jārod atbalss Latvijas Universitātes auditorijās.
Raugoties uz šodien Eiropā notiekošo, mēs Latvijā nedrīkstam gaidīt uz citu pienestu labklājības pieaugumu. Tomēr varam pamatoti cerēt, ka cītīgi strādājot un pieņemot pareizus lēmumus, mēs ieliksim stiprus pamatus mūsu nākotnes labklājībai konkurētspējīgā Eiropā.
Vēlreiz pateicos par man izrādīto godu!
Paldies par uzmanību!
