Dārgie Baltijas ceļa organizatori un dalībnieki!
Dārgie konferences dalībnieki!
Draugi!
Dāmas un kungi!
I
Sirsnīgi sveicu mūs visus kopējos svētkos, atzīmējot Baltijas ceļa trīsdesmitgadi.
Mums šodien ir patiess iemesls svinēt un pulcēties, lai dalītos atmiņās, vērtējumos un pārdomās. Baltijas ceļš tolaik bija politiska inovācija, kas līdz šim vēl nebija mēģināta, un tā noveda pie rezultāta, ka mēs šodien šeit pulcējamies konferencē brīvā, neatkarīgā Latvijā.
II
Baltijas ceļš bija mūsu likteņkopības ar Igauniju un Lietuvu apliecinājums. Baltijas ceļš bija visu triju Baltijas tautu valstsgribas manifestācija.
Mums – baltiešiem – bija skaidrs mērķis – valstiskās neatkarības un vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, brīvība un labāka dzīve mums pašiem, mūsu bērniem un bērnubērniem. Mums bija negrozāma griba sasniegt šo mērķi, un mēs to paveicām.
Pēc Baltijas ceļa pasaule mūs iepazina no jauna – kā drosmīgus un savā pārliecībā stiprus eiropiešus, kas sāka drupināt dzelzs priekškaru, kas mūs visus šķīra no demokrātiskas un vienotas Eiropas.
III
Baltijas ceļš bija mūsu atgriešanās ceļš Eiropā, atgādinot par pienākumu atjaunot vēsturisko taisnīgumu un aicinot celt Eiropu kā mūsu visu kopējās mājas.
Baltijas ceļu iedvesmoja ticība likuma varai un taisnīgumam starptautiskajās attiecībās, noraidot spēka radītu kārtību un amorālas lielvaru vienošanās uz mazo valstu rēķina.
Baltijas ceļš ir mūsu pienākums un atbildība vienmēr un visur iestāties par tām vērtībām, ticot kurām pirms trīsdesmit gadiem sadevāmies nesaraujamā rokasspiedienā.
Baltijas ceļš bija padomju totalitārā režīma beigu sākums. Tā bija beidzamā lielā konfrontācija starp režīmu, kāds bija pastāvējis līdz šim, un jau brīvības alkām, kas reprezentēja Baltijas tautu demokrātijas alkas.
Drīz pēc Baltijas ceļa bija arī mēģinājums šo kustību nožņaugt, likvidēt, bet padomju totalitārais režīms tai brīdī vairs nebija tik spēcīgs. Un, tikko tas parādīja savu nespējību, var teikt, Baltijas ceļš jau iezīmēja Padomju Savienības sabrukumu, kas drīz pēc tam arī iestājās.
Baltijas ceļš līdz ar to iezīmēja ne tikai Padomju Savienības jeb totalitārā režīma sabrukumu, bet arī Eiropas brīvības un demokrātijas uzvaras gājienu, kas sākās drīz pēc tam, ieskaitot Berlīnes mūra krišanu.
Šodien mums ir citi – jauni izaicinājumi demokrātijai, bet tomēr mēs esam demokrātija, kura ir spējīga sevi attīstīt un aizsargāt arī jaunajā situācijā.
Starptautiskajās tiesībās balstīta pasaules kārtība un vienota Eiropa kā visu demokrātisko valstu kopējās mājas bija mūsu pārliecība toreiz, ir mūsu pārliecība tagad un būs mūsu pārliecība, kamēr vien Latvijas valsts pastāvēs un brīva Eiropa pastāvēs.
IV
Mums ir pienākums mūsu Baltijas stāstu ierakstīt arī Eiropas kopējā vēsturiskajā atmiņā. Šeit, es domāju, ka ir liels uzdevums gan baltiešu vēsturniekiem, gan Eiropas vēsturniekiem, gan tiem, kuri nodarbojas ar vēsturiskās atmiņas politiku, lai mūsu kopējā Eiropas vēsturiskā atmiņa būtu līdzsvarota un tajā pienācīgu vietu ieņemtu arī Vidus un Austrumeiropas tautu vēstures pieredzes un, protams, arī Baltijas ceļš kā šīs pieredzes ļoti būtiska sastāvdaļa.
Es gribētu aicināt nopietnāk un plašāk pētīt unikālo Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas procesu un mūsu pieredzi pārejā no totalitāras pakļautības okupācijas varai uz neatkarīgu un demokrātisku, tiesisku valsti.
V
Noslēgumā vēlos atgādināt, ka būšu šeit pēcpusdienā, lai runātu par jaunajiem izaicinājumiem.
Mēs – tie, kas toreiz piedalījāmies Baltijas ceļā – esam izcīnījuši šo neatkarību, taču neatkarība un demokrātija ir jāaizstāv pastāvīgi. Tas nav vienreizējs uzdevums. Arī šodien mums ir jauni izaicinājumi, jauni apdraudējumi, arī jaunas perspektīvas, par ko arī runāsim šajā konferencē.
Vēlu jums visiem interesantas un jaunas atziņas!
