Labrīt!
Godātais Zatlera kungs!
Cienījamās dāmas!
Godātie kungi!
Man ir liels prieks piedalīties 2019. gada Rīgas drošības foruma atklāšanā. Kopš tā dibināšanas 1992. gadā, Latvijas Ārpolitikas institūts, kas ir senākais politisko pētījumu centrs, sniedz lēmumu pieņēmējiem, speciālistiem un sabiedrībai analīzi par Latvijas demokrātiskumam, drošībai un neatkarībai svarīgiem jautājumiem.
Latvijas demokrātiskās sistēmas, iekārtas un neatkarības drošība ir atkarīga no daudziem faktoriem. Militārā aizsardzība ir tikai viens no šādiem faktoriem. Tikpat vai pat vēl svarīgāka ir Latvijas iedzīvotāju ticība un uzticēšanās mūsu valstij, vērtību un demokrātiskajai sistēmai. Tādēļ gribētu iesākumā pievērsties fiziskajai drošībai.
Triju Baltijas valstu rūgtā vēsturiskā pieredze liecina, ka militārā ziņā tās vienas pašas nav spējīgas pretimstāvēt tik lielam, spēcīgam un naidīgi noskaņotam kaimiņam otrpus robežai, kāda bija Padomju Savienība 1939. gadā. Pirmskara laikā Baltijas valstis aizsardzības mērķiem tērēja apmēram ceturto daļu sava valsts budžeta. Summārā ziņā tas krietni pārsniedza NATO šobrīd ieteiktos 2% no IKP.
Baltijas valstīm bija salīdzinoši lieli un moderni bruņotie spēki, kuru sastāvā bija aviācija, tanki un zemūdenes, kas tehniskā ziņā bija tam laikam faktiski modernākajā līmenī. Neskatoties uz to, 1939. gadā Baltijas valstis bija spiestas piekāpties Padomju Savienības vēlmei izvietot savas galvenās militārās bāzes to teritorijā un 1940. gadā – tajā pašā nedēļā, kad Parīze nonāca nacistiskās Vācijas rokās – Baltijas valstis tika pretlikumīgi okupētas. Pēc mūsu valstu vadības noņemšanas sekoja piecdesmit gadi nežēlīgu represiju. Redzamākie aktīvisti, inteliģences pārstāvji, skolotāji un valsts darbinieki tika nogalināti vai izsūtīti kopā ar lielu daļu tautas.
Tas ir tikai likumsakarīgi, ka atceroties sāpīgās vēsturiskās atziņas, Baltijas valstu galvenais mērķis pēc neatkarības atgūšanas bija pievienoties spēcīgākajai pasaules militārajai organizācijai – NATO. Svarīgi atcerēties, ka šajā dienā – 1993. gada 13. septembrī – visu triju Baltijas valstu prezidenti pieņēma savu pirmo kopīgo lēmumu – lēmumu pievienoties Ziemeļatlantijas aliansei.
Savukārt 2018. gadā Latvija sasniedz 2% no IKP aizsardzības budžeta robežu. Ir vērts pieminēt, ka šāds solis tika sperts ar vienbalsīgu Saeimas atbalstu, kuru nodrošināja kā koalīcijas, tā arī opozīcijas partijas. Turklāt šāds finansējuma līmenis ir ļāvis mums būtiski palielināt savas aizsardzības spējas. Latvija ir arī pieņēmusi nepieciešamos tiesību aktus, kas paredz, ka mūsu bruņotajiem spēkiem ir pienākums aizstāvēties pret militāriem uzbrukumiem un okupēšanas mēģinājumiem. Likums aizliedz pavelēt nepretoties. Citiem vārdiem sakot, 1939. gada un 1940. gada notikumi nedrīkst atkārtoties.
Vēl būtiskāks bija NATO Varšavas samita laikā pieņemtais lēmums par alianses spēku paplašinātu klātbūtni Baltijas valstīs, kas nepārprotami apliecināja NATO gatavību nepieļaut jebkādus konfliktus, neradot militārus draudus Krievijai. Šajā sakarā vēlos īpaši pateikties Kanādai, kura teicami tiek gala ar saviem NATO Latvijas kaujas grupas vadības pienākumiem, kā arī Albānijai, Čehijas, Itālijai, Melnkalnei, Polija, Slovākijai, Slovēnijai un Spānijai, kuru kareivji dien šajā kaujas grupā. Mēs augsti novērtējam svarīgo atbalstu, ko mums sniedz ASV, un mums ir gods uzņemt 13 ASV bruņoto spēku helikopterus “Blackhawk” Lielvārdes aviācijas bāzē.
Esmu pārliecināts, ka šādas kaujas grupas paaugstina gan katras atsevišķas alianses dalībvalsts, gan visas alianses kopīgo drošību, jo tās ļauj būtiski samazināt potenciālu konfliktu risku. Protams, vēl ir jāizstrādā precīzi papildspēku ierašanās, spēku savlaicīgas izvietošanas un gaisa aizsardzības plāni, taču, ja runa ir par fizisko drošību, esam izdarījuši labus priekšdarbus.
Tagad vēlos pievērsties mazāk viennozīmīgiem jautājumiem, kas saistīti ar sabiedrības jeb nemilitāro drošību. Nav šaubu, ka valsts var pastāvēt un darboties tikai tad, ja tās iedzīvotāji tam tic. Tas nozīmē, ka naidnieka radītie hibrīddraudi, kas grauj mūsu vērtību un uz noteikumiem balstīto valsts sistēmu, ir tikpat bīstami, kā ieroči. Ar to es nedomāju robežu nojaukšanu starp iekšējām nesaskaņām un ārēju iejaukšanos. Ar to ir drīzāk jāsaprot daudz rafinētākus – acīmredzamus un slēptus – mēģinājumus graut mūsu valstis un mūsu attiecības ar citām valstīm.
Šādi sarežģīti jautājumi ir rūpīgi jāizanalizē. Tādēļ ir prieks, ka gan NATO, gan ES tos uztver ļoti nopietni. Nesen man bija iespēja paviesoties Helsinkos esošajā Eiropas Izcilības centrā hibrīddraudu novēršanai un pašam personīgi iepazīties ar šī centra veikto svarīgo darbu. Vēlos uzteikt arī Rīgā izvietotā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru (Stratcom), kas savas neilgās pastāvēšanas laikā ar izstrādātājiem analītiskajiem materiāliem ir izpelnījies augstu starptautisko speciālistu atzinību.
Par kādiem tad sabiedrības apdraudējumiem ir runa? Redziet, šie draudi ir ārkārtīgi daudzšķautņaini. Daži procesu vērotāji runā par informācijas, energoresursu, finanšu un korupcijas militarizēšanu. Studējot Hamburgas universitātē, savā 1986. gadā izstrādātajā maģistra darbā es izmantoju apzīmējumu “kognitīvais karš”. Mani vācu pasniedzēji bija visnotaļ neapmierināti ar šādu formulējumu un ļoti negribīgi atļāva man to paturēt savā darbā, jo viņi uzstāja uz to, ka tas nav zinātnisks termins. No otras puses, izejot no šīsdienas pozīcijām, tas ir uzskatāms par diezgan precīzu situācijas raksturojumu, jo mūsdienu tehniskie paņēmieni tiek izmantoti tieši mūžsenu mērķu sasniegšanai.
Mēs dzīvojam būtisku tehnoloģisko pārmaiņu laikā, kad tiek piedāvāti līdz šim nebijuši savstarpējās saziņas veidi, it īpaši izmantojot sociālos tīklus. Ja vēl līdz nesenam laikam satraukumu radīja kiberuzbrukumu un informatīvā kara draudi, tad šobrīd mēs sastopamies ar šo abu draudu kombināciju.
Neapšaubāmi, mums jau zināmie kiberdraudi turpina graut mūsu saziņu, kā arī tādu svarīgu funkciju kā finanšu, energoapgādes, ūdensapgādes un citu sistēmu darbību. Taču, ja ziņu falsifikācija un informatīvais karš ir vērsts uz faktiem un to sagrozīšanu, tad kognitīvais karš iedarbojas uz daudz dziļākiem–šo faktu apziņas un izpratnes – slāņiem.
Mākslīgais intelekts, apjomīgu datu masīvu apstrāde, kvantu skaitļošanas attīstība, un drīzumā arī apzināti nepatiesu ziņu modelēšana, padarīs mūsu kognitīvo vidi vēl sarežģītāku. Esam jau piedzīvojuši to, ar kādu ātrumu, sasniedzot arvien vairāk dzirdīgu ausu, izplatās populistu paustie viedokļi šajos jaunas apstākļos. Ja šeit vēl ņemam vērā arvien aktīvāku informācijas “filtrēšanu”, sociālo tīklu programmēšanu un to skaldīšanu interešu grupās, nav nekāds pārsteigums, ka rodas tā saucamais “pastāvīgas spriedzes” efekts, kam tiek pakļauta mūsu uztvere, kas potenciāli atstāj dziļu iespaidu uz sabiedrības viedokli.
Tas ir jauns un arvien pieaugošs drauds mūsu vērtību un demokrātiskajām sistēmām. Satversmes 1. pantā ir teikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Lai tāda tā varētu pastāvēt arī turpmāk, mūsu iedzīvotājiem ir jābūt iespējai veidot izsvērtus viedokļus. Tas nozīmē, ka mums ir nepieciešama ne tikai objektīva un precīza informācija, ko mums sniedz dažādi plašsaziņas līdzekļi, bet arī kritiskā domāšana jeb spēja izsvērt, kur ir patiesas ziņas, kur ir faktu interpretācija un kur ir patiesība. Citiem vārdiem sakot, neatkarīgi un prasmīgi plašsaziņas līdzekļi ir nacionālās drošības jautājums.
Nav nekāds pārsteigums, ka, piemēram, pēc MH 17 reisā lidojošās lidmašīnas notriekšanas virs Donbasas, Krievija aktīvi pārpludināja informatīvo telpu ar dažādām spekulācijām par notikušo. To mērķis bija apšaubīt pašu patiesības faktu, norādot uz to, ka minētajiem notikumiem ir neviennozīmīga interpretācija, tādēļ katram ir tiesības pašam izdomāt, kas īsti ir noticis.
Ar sociālo tīklu starpniecību ir iespējams kompromitēt demokrātiskos procesus. Tādēļ es par sava darba vienu no prioritātēm esmu izvēlējies digitālo vidi, viedās tehnoloģijas un IKT, jo ļaunprātīga vai nepārdomāta to lietošana var tiešā veidā graut mūsu sabiedrības saliedētību, vērtību sistēmu, demokrātisko iekārtu un brīvību.
Kā iepriekš minēju, demokrātiskas valstis pastāv tikai pateicoties sabiedrībai, kas tās atbalsta. Atbalsts veidojas no uzticēšanās valstij un valsts iestādēm. Pārliecība, ka tiesiskuma principi tiks objektīvi interpretēti un piemēroti praksē, ir veiksmīgu demokrātisko valstu galvenā iezīme. Citu veidu, kā nodrošināties pret apdraudējumiem nav.
Cik zināms, tautas paļaušanās uz valsti izpaužas daudzos veidos. Tauta paļaujas uz to, ka valsts nodrošinās izglītību, veselības aprūpi un sagaida, ka, sasniedzot pensionēšanās vecumu, iespēju robežās iedzīvotājiem tiks nodrošināta atbilstoša pensija. Minētās garantijas ir pamats sabiedrības solidaritātes apziņas veidošanai, izstumtības nepieļaušanai un uzticībai, kas ir būtiskas valstiskuma un demokrātiskuma pastāvēšanai. Pats personīgi uzskatu, ka paļaušanās uz tiesiskumu ir svarīgākā garantija no visām.
Godātie klātesošie!
Esmu raksturojis pēc manām domām būtiskākos brīvības un drošības garantēšanas aspektus, tādēļ noslēgumā vēlos vērst jūsu uzmanību citiem jautājumiem, kas prasa mūsu uzmanību. Sāksim ar NATO – mūsu kopējo aliansi. Savas pastāvēšanas laikā NATO ir nācies stāties pretī daudziem smagiem uzdevumiem un aukstā kara nestajiem smagajiem pārbaudījumiem. Ja runājam par aktuālākajiem no tiem, jāpiemin trauksmainākie, cēlumu un kritumu pildītie organizācijas pastāvēšanas brīži - nevienprātība Irākas kara jautājumā, kā arī apbrīnojamā solidaritāte attiecībā uz NATO 5. panta piemērošanu pēc 11. septembra uzbrukumiem ASV.
Šobrīd mēs varam novērot arī to, ka dažādi faktori sāk ietekmēt arī alianses saliedētību. Lai arī ceram, ka Lielbritānijas izstāšanās no ES, alianses saliedētību neietekmēs, tas ir viens no faktoriem, kas jāņem vērā. Lai gan ASV Kongresā no abu partiju puses tiek pausts pārliecinošs atbalsts NATO un tās 5. panta nosacījumiem, daudziem Eiropā rodas šaubas par ASV uzticību NATO, kas savukārt var novest pie bīstamām sekām. Šāda šķelšanās būtu ļoti nevēlama.
Pie trim lielākajiem draudiem - pēkšņa kodolkara, klimata pārmaiņām un bioloģiskām katastrofām, kam ir pakļauta mūsdienu pasaule, mēs varētu pieminēt vēl vairākas jaunas, pieaugošas problēmas. Par katru no minētajām problēmām mēs varētu pavadīt vairākas dienas diskutējot dažādās konferencēs, taču tas ko vēlos uzsvērt ir, ka visi šie draudi ir pārbaudījums NATO noturībai. Tādēļ es uzskatu, ka mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai pasargātu mums tik nepieciešamo aliansi. Nepietiek vien ar to, ka valstis, kas, kā saka, atrodas uz “frontes līnijas”, tērē 2% no sava IKP aizsardzības vajadzībām, tādējādi reāli ieguldot resursus mūsu drošībā un visu alianses valstu, visas NATO labā.
Mums ir kopīgi jāpārvar manis nupat ieskicētie pārbaudījumi. Ja mēs nespēsim pasargāt savu demokrātisko iekārtu un vērtību sistēmu, pastāv iespēja, ka beigās varam zaudēt savu brīvību. Cīņā ar autoritārismu mums – Rietumu pasaulei – ir jāstrādā kopā šī vārda visplašākajā nozīmē – gan politiski, gan digitālajā vidē. NATO savukārt ir un tai ir jāturpina būt par stabilu pamatu mūsu darītajam.
Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka pēc dabas esmu optimists. Es piedalījos Baltijas ceļā, pāris mēnešus vēlāk pieredzēju Berlīnes mūra krišanu un pats personīgi novēroju autoritārā PSRS režīma sabrukšanu. Mēs nedrīkstam aizmirst pirms 30 gadiem gūtās atziņas, un mūsu pienākums ir turpināt sargāt vērtības bez kurām mūsu neatkarība nav iedomājama. Tikai tā mūsu alianse, mūsu valstis un mūsu tautas spēs pastāvēt un zelt.
Paldies!
