Godātie latvieši!
Vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju pirms 74 gadiem vardarbīgi tika izrauti no savām mājām un dzīvēm.
Lopu vagonos prettiesiski deportēti tūkstošiem kilometru tālu prom no Latvijas.
Tas bija noziedzīgs padomju okupācijas varas uzbrukums latviešu zemniecībai.
Tā mērķis bija iedragāt latvisko identitāti, vājināt bruņoto pretošanos padomju varai.
Daudzu cilvēku dzīves tika sadragātas.
Okupāciju režīmos un karā jau novājinātā Latvija cieta jaunu traģisku zaudējumu.
40. gadu masveida deportācijas ir viens no daudzajiem Padomju Savienības veiktajiem noziegumiem pret cilvēci. Šiem noziegumiem nav noilguma.
Taču ne padomju totalitārais režīms, ne tā noziegumi nekad netika starptautiski tiesāti.
Par šo netaisnību tagad visdārgāk maksā Ukrainas tauta, kuras zemē ir iebrukusi Krievija.
Maksā ar visaugstāko – ar savu cilvēku dzīvībām.
Mēs nevaram pieļaut, ka vēsture atkārtojas.
Mums ir pienākums visur un vienmēr bez izvairīšanās saukt īstajā vārdā krievu agresīvo imperiālismu, Krievijas noziegumus. Atklāt pasaulei Krievijas patieso seju.
Mēs gribam panākt, ka Krievija tiek sodīta par izdarītajiem noziegumiem.
Brīvību stāstīt savai tautai patieso pagātni mēs atguvām tikai līdz ar savas neatkarības atjaunošanu. Mūsdienu Latvijā deportāciju pieminēšanai ir valstisks mērogs.
Katras atsevišķas ģimenes pārdzīvojumi un zaudējumi ir savijušies lielā nacionālā traģēdijā, kas kļuvusi par mūsu vēstures daļu.
Šodien visā Latvijā pieminēsim 1949. gada 25. marta deportācijā aizvestos cilvēkus.
Viņu vārdi izskanēs līdz ar vietu un māju vārdiem, no kurienes viņus beztiesiski izrāva un aizveda nezināmajā.
Simboliski atvedīsim viņus atpakaļ mājās! Pieminēsim un atcerēsimies!
Šodien un vienmēr.
