Dārgie draugi!
Mīļie tautieši!
Es esmu jums pateicīgs par to, ka jūs esat šeit un veidojat daļu no latviešu nācijas, no latviešu diasporas. Mūsdienu situācijā diaspora ir normāla parādība, jo viena daļa cilvēku vienmēr dzīvo ārpus savas valsts.
Es šobrīd esmu Minhenē, jo piedalos Minhenes drošības konferencē. Vakar diskusijā viens Grieķijas pārstāvis arī stāstīja par lielo skaitu grieķu, kuri ir izceļojuši, un spēcīgo grieķu diasporu. Tā viņiem ir ļoti svarīga, jo tā uztur pastāvīgu saikni ar Grieķiju. Tādēļ ir svarīgi, ka pastāv diasporas, bet vēl svarīgāk ir tas, ka cilvēki organizējas, sanāk kopā, veicina kopdarbību. Moderna sabiedrība tiek raksturota tieši ar kopdarbību, nevis individuālu rīcību. Kopdarbība var izpausties ļoti dažādos veidos, piemēram, koros, baznīcās, skolās, biedrībās, interešu grupās, institūcijās u. c.
Liels paldies par to, ko jūs darāt! Tas rada vilkmes efektu. Es jūsu vidū redzu pazīstamas sejas, kas, aktīvi darbojoties, šo saikni uztur pastāvīgi. Tas ir svarīgi ne tikai jums pašiem, bet arī Latvijai un visai latviešu nācijai.
Tāpat gribu jums pastāstīt par vispārējo situāciju Latvijā. Ja jūs man prasītu, kā mums Latvijā iet, es teiktu: “Labi,” un tā tas patiešām arī ir. Ja mēs paskatāmies objektīvos rādītājus, Latvijā 10 gadus pēc kārtas ir ekonomisks pieaugums, kas ir divas reizes ātrāks nekā vidēji Eiropā un divas ar pusi reizi ātrāks nekā Vācijā. Līdz ar to mēs strauji tuvojamies Eiropas vidējam līmenim.
Latvijā notiek arī dažādas reformas, un man jāsaka, ka valsts ir vienmēr jāreformē. Priekšstats par to, ka valsti pietiek vienreiz uzbūvēt un tā darbosies, nekam neder. Katru reizi pēc zināma laika valsts ir jāreformē, tāpēc valdība faktiski pastāvīgi visu laiku nodarbojas ar reformām. Arī parlaments nodarbojas ar reformām, jo būtībā katrs likums, kas tiek pieņemts, reformē kaut ko, kas ir jau bijis. Tā kā tas ir normāli. Dažas reformas, protams, tiek vairāk apstrīdētas. Ir bijušas diskusijas, piemēram, par Administratīvi teritoriālo reformu. Tiem, kuri nav no Rīgas, tas ir aktuālāk, jo, iespējams, pašvaldības, no kurām jūs aizbraucāt, drīz vairs nebūs tādas, kā atceraties. Tāpat tiek skaļi diskutēts par veselības un izglītības reformu, tašu tas viss ir normāli un vajadzīgi.
Redzot šeit kolēģus, draugus, latviešus, es domāju, ka 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mēs ar 2020. gadu ieejam jaunā vēsturiskā fāzē. Faktiski līdzšinējās “paliekas” no okupācijas režīma ir “saslaucītas kaktiņā” un mūs arvien mazāk “traucē”. Protams, ir vēl pāris “paliekas”, bet ir uzaugusi jauna paaudze, kas ir dzīvojusi tikai demokrātiskā un brīvā valstī, kur latviešu valoda kā valsts valoda ir pašsaprotama. Protams, ne visi to lieto, bet tas ir atkarīgs no pašiem latviešiem, vai tiešām mēs konsekventi Latvijā runājam tikai un vienīgi latviski.
Starp citu, Minhenes drošības konferencē viens no jautājumiem bija par rietumiem, proti, vai rietumiem kā valstu kopienai, kas balstās noteiktās vērtībās, pasaulē pastāv zināms noriets. Konstatējām, ka, nē, nepastāv, bet interesanti – Latvija automātiski tiek uzskatīta kā rietumu “sastāvdaļa”. Ja cilvēkiem 90. gadu sākumā šķita jocīgi, ka mēs esam rietumnieki, tad tagad, es domāju, ka latviešiem – gan tiem, kuri dzīvo Latvijā, gan tiem, kuri atrodas ārpus tās, – tas ir pašsaprotami. Vēl svarīgāk – arī citiem tas ir pašsaprotami, ka mēs esam lielās rietumu vērtību sistēmas “sastāvdaļa”.
Turpinājumā labprāt uzklausīšu jūsu jautājumus un priekšlikumus, kā arī domas par to, kā jūs šeit, Minhenē, redzat situāciju Eiropā un Latvijā.
Paldies jums!
