Robežsargi!
Latvijas patrioti!
Godātie klātesošie!
I
Pirms 80 gadiem – 1940. gada vasarā – mūsu Latviju un mūsu tautu gaidīja smags pārbaudījums. Noziedzīgā Hitlera un Staļina vienošanās 1939. gada 23. augustā bija atraisījusi rokas abiem noziedzīgajiem totalitārajiem režīmiem – sadalīt pasauli. Un pret Latviju tika vērsta nelietīgā PSRS agresija.
Toreiz no katra Latvijas pilsoņa vēsture sagaidīja dziļi personisku un liktenīgu izšķiršanos.
Katram bija jāizdara sava izvēle. Vai nu principiāli un bez kompromisiem cīnīties par Latviju un tās nākotni, vai mēģināt izdzīvot sarežģītos laikos, pielāgoties varas maiņai un saglabāt šķietamu normalitāti.
Mēs šodien šeit, Masļenkos, atceramies un godinām mūsu varoņus – robežsargus, kuri palika savos posteņos un aizsargāja līdz galam Latvijas robežu ar ieročiem rokās pret padomju okupantu varu un viltu.
Robežsargi Valdis Grīnvalds, Kārlis Beizaks, Pēteris Cimoška un Jānis Macītis toreiz izdarīja savu izvēli un cīnījās.
II
Mūsu robežsargi negaidīja pavēli vai atļauju cīnīties par Latviju. Konstatējot padomju okupantu uzbrukumu, viņi aizstāvēja Latvijas valsti un tās robežu.
Un tādi viņi nebija vienīgie. Arī vesela virkne citu robežsargu bija gatavi cīnīties par Latviju, piemēram, Augšpils aizsargi, kapteiņa Rūdolfa Grīšļa robežsargu grupa u. c.
Diemžēl toreiz visvājākā griba un atvērtība kompromisiem izrādījās tiem, no kuriem tauta visvairāk gaidīja tieši pretējo. Valsts politiskā vadība izšķīrās palikt savā vietā un pielāgoties, nevis cīnīties pret agresiju un protestēt pret notiekošo.
Toreiz notikušo neļāva saukt īstajos vārdos, un ziņu aģentūra nākamajā dienā vēstīja nevis par neslēptu kaimiņvalsts agresiju un robežsargu varonību, bet tikai par šķietami kļūmīgu atgadījumu pie Latvijas un Krievijas robežas.
III
Latvijas Republikas Satversmes ievads nosaka, ka Latvijas tauta nekad neatzina okupācijas režīmus un pretojās tiem.
Pretošanās okupācijas režīmiem un cīņa par savu valsti sākās tieši šeit pirms 80 gadiem.
Mūsu robežsargi šajā vietā savā liktenīgajā kaujā pret pārspēku, nevis valsts vadītāji kompromisa meklējumos toreiz reprezentēja Latvijas valsti un visu Latvijas tautu.
Latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu tajās izšķirīgajās stundās īstenoja Jānis Macītis un viņa biedri.
IV
Es vēlos pateikties katram, kurš savu iespēju robežās ir rūpējies par vēsturiskās atmiņas saglabāšanu par Masļenku notikumiem, piemiņas vietas iekārtošanu un uzturēšanu, kā arī zināšanu nodošanu nākamajām paaudzēm par to, kas šeit norisinājās pirms 80 gadiem.
Es aicinu turpināt iesāktos darbus un mūsu vēsturiskajā atmiņā neatgriezeniski ierakstīt Masļenku robežsargu vārdus. Viņu cīņai toreiz bija milzīga, vēsturiski simboliska un arī konstitucionāla nozīme.
V
Atcerēsimies uz visiem laikiem, ka Latvija nepadevās bez pretošanās agresoram, bet jau no paša sākuma cīnījās par sava valstiskuma saglabāšanu. Un šī cīņa sākās šeit.
Masļenku robežsargi, saskaroties ar agresoru, pauda visas tautas gribu aizstāvēt savu valsti un uzturēt savu valstiskumu, vēršoties pret tā apdraudētājiem. Viņu upuris laupīja ilūzijas par kompromisu iespējamību un mudināja cīņai par Latviju.
Šeit, šajā vēsturiskajā vietā, kur mēs tagad stāvam, tika apliecināta mūsu nācijas negrozāmā valstsgriba uzturēt savu valsti, pretoties svešas varas agresijai un neatzīt ar brutālu spēku atņemto mūsu valsts neatkarību.
Šajā vietā ar ticību Latvijai un pārliecību par savu taisnību tika likti pamati mūsu valstiskuma nepārtrauktības doktrīnai un prasībai pēc vēsturiskā taisnīguma un valstiskās neatkarības atjaunošanas.
Godināsim šodien mūsu varoņus un paturēsim viņus mūsu vēsturiskajā atmiņā!
Lai Latvijai vienmēr saules mūžs!
Lai Masļenku robežsargu piemērs mūs iedvesmo visos laikos būt par Latviju!
