Labrīt, Kanāda!
Labdien, Eiropa!
Godātie draugi un kolēģi!
I
1948. gadā Čērčils izteica brīdinājumu: “Tie, kuri nemācās no vēstures, ir nolemti to atkārtot.” Tieši tādēļ savā šodienas uzrunā vēlos koncentrēt jūsu uzmanību uz NATO nozīmi, Kanādas būtisko lomu NATO Latvijas paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas karavīru darba organizēšanā, kā arī uz šīs militārās alianses nākotni.
Taču iesākumā gribētu veikt nelielu vēsturisku ieskatu. 1918. gadā Baltijas valstis proklamēja savu neatkarību, ko tās faktiski ieguva tikai 1920. gadā, kad tika noslēgts Miera līgums ar padomju Krieviju. Principiāla turēšanās pie ārpolitiskās neitralitātes neļāva izvairīties no tā, ka Baltijas valstis ar 1939. gadu bija spiestas uzņemt savā teritorijā Padomju Savienības bruņoto spēku karabāzes. Tām sekoja vardarbīga okupācija un aneksija 1940. gadā, kas notika tajā pašā nedēļā, kad krita Parīze, bet Hitlers un Staļins savstarpēji vienojās par tālāko Eiropas sadalīšanu ietekmes zonās.
Latvija pasludināja, ka ir atkal neatkarīga valsts 1990. gadā – gandrīz pusgadsimtu kopš padomju okupācijas sākuma, bet pilnīga padomju armijas izvešana no Latvijas noslēdzās 1994. gadā. Mēs vairs nevēlamies paļauties uz to, ka neitralitāte mūs pasargās, jo iepriekšējā reizē tā mūs iegrūda pusgadsimtu garā okupācijā no padomju, tad vācu, tad atkal padomju varas puses. Arī citas Eiropas valstis, kas kļuvušas par mūsu sabiedrotajiem šodien, piemeklēja līdzīgs liktenis II Pasaules kara sākumā.
Tādēļ, mācoties no rūgtās vēsturiskās pieredzes, Latvijai atgūstot neatkarību, viens no primārajiem ārpolitikas uzdevumiem bija dalība NATO un Eiropas Savienībā (ES).
II
Kādēļ NATO ir tik svarīga un kādēļ NATO ir viena no veiksmīgākajām aizsardzības organizācijām pasaules vēsturē? Pēc manām domām, atbilde ir skaidri redzama Ziemeļatlantijas līguma tekstā, kur tiek minētas organizācijas pamatvērtības: “(Dalībvalstis) ir apņēmušās sargāt savu tautu brīvību, kopējo mantojumu un civilizāciju, kas dibināta uz demokrātijas, personas brīvības un likuma varas (tiesiskuma) principiem.”
Tas nozīmē, ka dalībvalstis ir gatavas kopīgiem spēkiem aizstāvēt vienotās vērtības – mūsu brīvību un veidu, kā dzīvojam. Šobrīd šie vēstures ideāli atkal ir nonākuši krustugunīs. Šie ideāli tiek noārdīti, izmantojot tos pašus līdzekļus, ko tie mums ir dāvājuši – ar runas brīvību un demokrātiskumu. Ir laiks paskatīties acīs šiem draudiem, jo autoritāri režīmi negrasās apstāties pie mūsdienu tehnisko iespēju izmantošanas, lai kropļotu informatīvo telpu, iejauktos godīgā vēlēšanu norisē un pat veiktu slepkavības NATO valsts teritorijā.
Mēs dzīvojam sīvas tehnoloģiskās konkurences apstākļos, un nav nekādu garantiju, ka šajā cīņā virsroku gūs tieši Rietumvalstis. Autoritāras iekārtas labprāt liek lietā digitālās tehnoloģijas, lai ne tikai kontrolētu savus iedzīvotājus, bet arī grautu mūsu demokrātisko iekārtu. Tas ir īpaši bīstami, jo mūsu valstu iedzīvotāji ne vienmēr spēj šādus centienus atpazīt. Tādēļ NATO īpaša uzmanība būtu jāpievērš tieši savas noturības vairošanai. Pretējā gadījumā mēs – NATO – būsim ne pārāk labi sagatavoti nemilitāru apdraudējumu novēršanai. Neaizmirsīsim, ka mēs atrodamies jauna ģeopolitisko batāliju perioda sākumā, ko raksturo demokrātijas un autoritārisma sadursme.
III
Tagad ar jūsu atļauju pievērsīšos kolektīvās aizsardzības jautājumiem, NATO spēku paplašinātajai klātbūtnei un Kanādas lomai šajos procesos. Ziemeļatlantijas līgums nosaka, ka: “(Dalībvalstis) ir apņēmības pilnas apvienot savus centienus kolektīvajai aizsardzībai un miera un drošības saglabāšanai.” Neapšaubāmi, tādam arī ir jābūt galvenajam aizsardzības organizācijas uzdevumam. Organizācija šo uzdevumu pilda, nodrošinot paplašinātu savu spēku klātbūtni Polijā, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā, tādējādi stiprinot mūsu aizsardzības spējas, jo saviem spēkiem novērst un aizsargāties pret esošajiem draudiem mēs pilnvērtīgi nespējam.
NATO paplašinātā klātbūtne apliecina tās gatavību iestāties par ikvienu tās dalībvalsti. Šāds solis apliecina arī to, ka alianse skaidri apzinās, ka apdraudējums vienai no tās valstīm ir apdraudējums visai organizācijai. Tādēļ visām NATO dalībvalstīm ir jāapzinās, ka alianses ārējo robežu pastiprināta aizsardzība ir svarīga, lai izvairītos no potenciālas nepieciešamības iedarbināt 5. pantā paredzētos mehānismus, kas novedīs pie krietni graujošākām sekām.
Kanādas iesaiste NATO Latvijā izvietotās paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas darbībā ir būtisks solis mums tik nozīmīgo transatlantisko saišu stiprināšanā. Taču tas nebūt nav vienīgais Kanādas klātbūtnes ieguvums. Kā mēs ne vienu vien reizi jau esam pārliecinājušies, ja Kanāda uzņemas kādu pienākumu, tā pildīs to godam. To apliecina gan kanādiešu karavīru varonīgā rīcība Vimī grēdas kaujā I Pasaules kara laikā, gan Džūno pludmales kaujā Normandijas operācijas laikā. Latvijā nevienam nav šaubu, ka uz Kanādu mēs varam paļauties.
Īpaši gribētos izcelt arī to, kā Kanāda vada NATO kaujas grupu. Profesionalitāte, takts un pienākuma apziņa, kādu parāda Kanādas bruņoto spēku pārstāvji, ir ļāvuši izveidot no 10 valstu karavīriem sastāvošo Latvijas kaujas grupu par vienu no saliedētākajām NATO kaujas grupām. Turklāt Latvijas bruņoto spēku karavīriem tā ir lieliska iespēja mācīties no kanādiešiem – gan tiešā, gan netiešā veidā sekojot piedāvātājam paraugam. Tādēļ mēs, līdzīgi kā pārējās alianses valstis, esam lielā mērā ieinteresēti ne tikai tajā, ka Kanāda turpina piedalīties NATO paplašinātās klātbūtnes programmā arī pēc 2023. gada, bet ar būtisku Kanādas–Latvijas operatīvā komandštāba atbalstu arī turpina vadīt Latvijas kaujas grupu.
Daudzi no jums, iespējams, nav informēti, taču 26. augustā apritēs Latvijas un Kanādas diplomātisko attiecību atjaunošanas 30. gadadiena. Izmantojot iespēju, ļaujiet man paust mūsu solidāru atbalstu Kanādai saistībā ar divu Maiklu – Maikla Spavora un Maikla Kovriga – nepamatotu aizturēšanu Ķīnā.
IV
Un tagad pievērsīsimies NATO attīstības plāna periodam līdz 2030. gadam (“NATO 2030”). Šī plāna saturs visiem ir labi zināms, un ģenerālsekretāra Stoltenberga komentārus par to mums bija iespēja uzzināt arī oficiālajās pārdomās, ko NATO vadītājs publiskoja 11. februārī. Minētie dokumenti aicina organizāciju ieiet jaunā transatlantisko attiecību posmā un, aktīvāk piesakot savas starptautiskās intereses, palielināt savu politisko ietekmi pasaulē.
Skatoties uz šī brīža problēmām, ir skaidrs, ka nav tādas valsts pasaulē (pat ne spēcīgāko valstu vidū) vai Eiropā, kas spētu saviem spēkiem pārvarēt esošos drošības, demokrātiskuma un pastāvošās iekārtas apdraudējumus. Nevienam nav šaubu, ka tālāka un pat vēl aktīvāka ASV iniciatīva un gatavība pilnveidot transatlantisko sadarbību ir ārkārtīgi būtiska. Eiropa nevar iztikt bez ASV, savukārt ASV nevar iztikt bez sabiedrotajiem.
Mēs atbalstām ģenerālsekretāra aicinājumu palielināt potenciālu uzbrukumu nepieļaušanas un aizsardzības pasākumiem paredzēto finansējumu. Kā jau iepriekš minēju, visas organizācijas valstis ir līdzvērtīgas, līdz ar to NATO ārējo robežu drošība skar ikvienu organizācijas dalībvalsti.
Turklāt šajā kontekstā būtu izceļami divi būtiski aspekti – nepieciešamība vairāk akcentēt noturīguma audzēšanu un aktīvāk iestāties par starptautiskās sistēmas darbību atbilstoši to reglamentējošām normām.
Noturība ir atkarīga no tā, vai pilsoņi uzticas un tic savai valstij. Pretējā gadījumā bruņotajiem spēkiem pietrūks jaudas, lai garantētu valsts drošību. Ticība savukārt ir atkarīga no tā, vai indivīds izjūt netaisnīgumu un negodīgu attieksmi vai nē. Citiem vārdiem sakot, vai indivīds tic tiesiskumam un tam, ka tas tiks ievērots atbilstoši priekšrakstiem.
Tas pats attiecas arī uz starptautiskās sistēmas darbību atbilstoši to reglamentējošām normām. Ja valstis nevar paļauties uz to, ka tiks pildītas juridiski saskaņotās starptautiskās vienošanās un līgumi, tās zaudē ticību organizācijām, kuru uzdevums ir panākt, ka to normas tiek ievērotas, kā arī sāk meklēt veidus, kā vienoties vai izvairīties no konfrontācijas ar ietekmīgām valstīm, kas atļaujas atklāti pārkāpt šādas vienošanās.
Vēlos arī izteikt nepārprotamu atbalstu aicinājumam apņēmīgāk veidot politisko sadarbību, turpinot sabiedroto valstu savstarpējo politisko dialogu dažādos līmeņos, sākot no iekšlietu resora līdz pat nacionālās drošības padomnieku līmenim. Līdz šim iekšējā drošība tika uzskatīta par valstu iekšējo jautājumu. Ir pienācis laiks saukt pašreizējos draudus to “īstajā vārdā” un atrast veidus, kā tiem pretstāvēt. Jo īpaši to apliecina Ukrainā notiekošais, par ko ir paredzēts diskutēt nedaudz vēlāk.
V
Vēlos skaidri un nepārprotami uzsvērt: neviens nevēlas Aukstā kara atkārtošanos. Tādēļ NATO arī ir izvēlējusies paralēli potenciālu uzbrukumu nepieļaušanas pasākumiem iet arī sarunu ceļu. Dialogs ar Krieviju nenozīmē, ka mēs atsakāmies no plāna kāpināt potenciālu uzbrukumu nepieļaušanas un aizsardzības bāzi. No otras puses, bez dialoga mēs nevaram cerēt uz labām, draudzīgām un prognozējamām attiecībām ar Krieviju tālākā nākotnē.
Pieaugošā disharmonija starptautiskajās attiecībās un līdz šim neredzētu apdraudējumu parādīšanās liek mums vēlreiz izvērtēt savu un alianses kopējo drošību, kā arī cenu, kādu mēs būtu gatavi par to maksāt. Bez 2 % no IKP atvēlēšanas aizsardzības vajadzībām Latvija veido arī visaptverošu aizsardzības sistēmu, kuras mērķis ir iesaistīt visus valsts pilsoņus nacionālās drošības garantēšanā.
Reaģējot uz 2014. gada notikumiem Ukrainā, Latvija ir veikusi grozījumus Nacionālās drošības likumā, kas tagad paredz, ka visu veidu un līmeņu bruņotajiem spēkiem ir pienākums aizstāvēt Latvijas valsti pret ārēja ienaidnieka uzbrukumiem, negaidot attiecīgu pavēli. Ar likumu ir aizliegts pavēlēt armijai nepretoties šādiem uzbrukumiem. Citiem vārdiem sakot, ja novērst potenciālu uzbrukumu vairs nebūs iespējams, mēs būsim gatavi mesties cīņā. Ir svarīgi zināt, ka nepieciešamības gadījumā mēs vienmēr varam paļauties uz to, ka mehanizētās brigādes karavīriem talkā nāks kanādiešu vadītā kaujas grupa.
Paldies, ka uzaicinājāt mani sniegt savu skatījumu uz šiem jautājumiem!