Godātie Latvijas Okupācijas muzeja dibinātāji un darbinieki!
Ekselences!
Godātie klātesošie!
I
Latvijas Okupācijas muzejs pirms 30 gadiem sāka savu misijas darbu.
Tas bija īpašs laiks mūsu jaunāko laiku vēsturē. Valsts neatkarība jau bija atgūta. Bet no padomju okupācijas un kolonizācijas meliem un no pašu konformisma bija jāatbrīvo Latvijas 20. gadsimta vēsture. Jāatbrīvo no sārņiem sabiedrības apziņa un Latvijas valsts identitāte.
II
Vēsture ir viens no nācijas un valsts identitātes pamatiem. Vēsture ir svarīga vienmēr. Pat tad, ja ikdienā tas tā nešķiet.
Atmodas laikā Latvija tiesības atgūt valstisko neatkarību balstīja divos argumentos. Pirmais arguments – sabiedrības griba – mēs vienkārši gribam atjaunot savu valsti! Otrs – vēsture un no tās izrietošās pašnoteikšanās tiesības atjaunot savu valsti. Šie divi argumenti valsts atjaunošanai ir vienlīdzīgi svarīgi. Baltijas valstu neatkarības atjaunošana nozīmēja labot Staļina un Hitlera, PSRS un nacistiskās Vācijas pagātnes noziegumu.
Ar vēstures viltojumu var censties attaisnot karu. Tas pašlaik ir “krievu pasaules” ideoloģiskais karš Ukrainā par mītisku slāvu tautu vienotību. Bet ukraiņi negrib būt brāļi krievu kolonizatoriem. Mums, Rietumiem, jādara viss, lai Ukraina uzvarētu!
III
Godātie klātesošie!
Pirms 30 gadiem trimdas latvieši zināja, cik svarīga ir patiesa vēsture atjaunotajai Latvijas valstij.
Es gribētu pateikties profesoram Lazdam un visiem pārējiem idejas iniciatoriem un īstenotājiem par šo projektu pirms 30 gadiem, kas ir viens no veiksmīgākajiem Latvijas vēstures institūciju projektiem. Faktiski – šodien Latvijā tas ir centrālais!
Starplaikā 30 gados ir paveikts milzīgs darbs. Muzejs glabā desmitiem tūkstošus aculiecinieku stāstus un liecības. Tās mūs uzrunā šodien.
Muzejs godina padomju un nacistisko okupāciju upuru ciešanas. Fiksē okupācijas režīmu noziegumus un svarīgi – sauc noziedzniekus vārdā.
Muzejs stāsta par nacionālo pretošanās kustību abām okupācijām. Tas ir ne mazāk svarīgi, kā atminēties upurus. Jo vēstures apziņa, upuri un pretošanās, piedāvā rīcības modeļus nākotnei.
IV
Vēlos pateikties muzejam arī par ieguldījumu Latvijas dekolonizācijā. Tieši no dekolonizācijas skatupunkta – arī pasaulē tas ieguvis jaunu aktualitāti – mums jāizvērtē padomju okupācijas paliekas, tās sekas šodien, 30 gadus pēc valsts atjaunošanas.
Pēdējā gadā ir gāzti redzami padomju totalitārisma simboli. Visslavenākais, protams, piemineklis Uzvaras parkā. Bet šis darbs vēl nav galā.
V
Nozīmīga ir muzeja darbība starptautiskajā arēnā, jo mums pastāvīgi ir jācīnās ar Krievijas dezinformāciju par Latvijas valsts pamatiem un par Latvijas vietu Eiropā. Muzejs 30 gadus, pretstāvot Krievijas dezinformācijai un propagandai, ir norūdījies un ieguvis prasmi šo propagandu veiksmīgi atspēkot un apkarot.
Muzejs ir arī vienīgā Latvijas atmiņas institūcija, kas darbojas Eiropas atmiņu institūciju tīklojumā. Man jāsaka, ka mums ir jāpastiprina šis starptautiskais darbs, jo resursi, kas ir muzeja rīcībā, un resursi, kas ir Krievijas rīcībā, ir nesalīdzināmi. Mūsu spēks ir tas, ka mēs runājam taisnību un patiesību. Bet, ja daudz resursu iegulda propagandā un melos, tie var kādreiz arī noslāpēt patiesību. Tādēļ ir ļoti svarīgi, ka mēs turpinām un paplašinām šo atmiņu politiku, stiprinām tās institūcijas gan attiecībā uz vēstures apziņu Latvijas sabiedrībā, gan uz vēstures apziņu Rietumos.
Tādēļ ir jāturpina muzeja svētīgais darbs vienotas Eiropas vēsturiskās atmiņas veidošanā. Tas metodoloģiski ir ārkārtīgi grūts darbs. Starp citu, ir grūti atrast tādus stāstījumus - naratīvus, kur nebūtu uzreiz pēc dažām lapaspusēm redzams, no kuras valsts nāk autors. Vai vispār ir iespējama Eiropas kopējā vēstures apziņa?
Es domāju, ka uz to ir jātiecas, bet jāņem vērā, ka tas ir ārkārtīgi grūti. Tā kā visi uz to tiecas, tad arī mums tur ir jābūt klāt! Ja mēs tur neesam klāt, tad mēs tur neesam vispār! Mēs redzam lielajos Eiropas vēstures autoru pamatdarbos kā piemēram Norman Davies (britu vēsturnieks) un citur, ka informācija par Latviju tur parādās vienā vai divās referencēs starp tūkstotis lapaspusēm. Tādu lomu piešķir Latvijai tā saucamā Eiropas kopējā vēstures uztvere. Bet tā nav mūsu vēstures uztvere un mums ir jādara viss iespējamais, lai arī mūsu daļa Eiropas vēsturē, kas ir objektīva, tiktu arī atspoguļota tā, ka tā nonāk arī Eiropas globālajā vēstures kopējā stāstā. Un šeit muzejs tiešām ir tas, kas to gandrīz vienīgais arī dara. Mans ierosinājums ir pastiprināt šo darbu ar īpašu institūciju, lai veicinātu pētniecību un vēstures komunikāciju. Nepietiek ar to, ka zinātnieki izpēta arhīvus un pēc tam to publicē nelielā darbā ar mazu izplatību. Šim darbam ir jābūt arī komunicētam plašākā sabiedrībā gan Latvijā, gan Eiropā. Mums ir jācīnās par savu daļu Eiropas kopējā vēsturiskajā atmiņā!
Es vēlreiz pateicos muzejam par to darbu, ko tas līdz šim ir darījis un darīs turpmāk. Esmu lūdzis valdību ņemt vērā šo nepieciešamību, jo no tā ir atkarīgs ne tikai vēstures skatījums, bet arī aktuālā politika un mūsu loma un vieta aktuālajā politikā.
VI
Skaidrā un konsekventā mērķa apziņa ir caurstrāvojusi Okupācijas muzeja darbību visus šos 30 gadus.
Muzejs ir mainījies līdzi laikam, attīstot prasmes stāstīt Latvijas vēsturi. Rekonstruētā muzeja ēka dod jaunu elpu muzeja attīstībai.
Latvijas Okupācijas muzejs ir veidojis Latvijas cilvēku pasaulskatu, nācijas pašapziņu. Profesors Lazda ir iezīmējis, kāda tā bija pirms 30 gadiem, kad sabiedrības absolūti lielākais vairākums bija mākslīgi “nogriezts” no savas vēstures. Muzejs ir devis neatsveramu ieguldījumu savas vēstures atkalatgūšanā.
Es novēlu muzejam arī turpmāk būt radošam un pilsoniski aktīvam! Latvijas valsts vārdā pateicos visiem muzeja tagadējiem darbiniekiem, bijušajiem darbiniekiem un iniciatoriem par līdzšim paveikto.
Lai izdodas vienot dažādas sabiedrības grupas un paaudzes Latvijas atmiņas telpā, kas vienlaikus ir mūsu aktuālā politiskā telpa! Lai izdodas ar Latvijas okupācijas stāstu sasniegt aizvien lielāku starptautiskās sabiedrības daļu!
Paldies!
