Prezident, Zatlera kungs!
Vēstnieces kundze!
Dārgie klātesošie!
Šodien varētu ieslīgt pārdomās vispirms jau par to, vai vēsture vispār ir noslēgta. Mēs redzam, ka vēstures zinātnei ir iespējami divi bezgalīgi turpinājumi. Pirmkārt, vienmēr var atrast jaunus faktus un jaunus aspektus, kādā veidā ir notikuši iepriekšējie notikumi, tā ir faktuālā vēsture. Šī diena ir konkrēts piemērs tam, ka vismaz mūsu apziņā šo sabiedroto, sevišķi franču, līdzdalība mūsu Neatkarības karā ir zināma, bet varbūt ne tik plaši un detalizēti, kā varam to apskatīt šajā izstādē un konferencē. Otrkārt, vēsture ir bezgalīga, jo tai vienmēr rodas jauni interpretējumi zināmiem faktiem, un šie interpretējumi vai izpratnes mainās laika gaitā. Tie, protams, vienmēr ir aktuāli, tādēļ mēs nekad nevaram teikt, ka vēsture ir vienmēr pabeigta. Šis ir mazs mozaīkas gabaliņš, ko mēs pieliksim klāt mūsu Latvijas neatkarības iegūšanas vēsturei – sabiedroto, it sevišķi franču, līdzdalību mūsu Neatkarības karā.
I Pasaules karš Eiropā beidzās 1918. gada 11. novembrī, taču Latvijā un arī vairākās citās Eiropas vietās tas turpinājās. Respektīvi, I Pasaules kara turpinājums bija šeit tādā veidā, ka Eiropas pēckara kārtība tika iedibināta faktiski tikai 1920. gada beigās, bet beidzās 1921. gada beigās. Formālo, juridisko un politisko novērtējumu šodien šim jautājumam sniegs arī viens no referentiem.
Latvija atradās I Pasaules karā faktiski no tā pirmās dienas 1914. gadā. Ilgu laiku Latvija bija sadalīta divās daļās, frontes robeža bija gar Daugavu. Latvijā karš turpinājās līdz tā beidzamajai dienai – līdz 1920. gadam, kad faktiski beidzās šis Eiropu nelaimē ieraujošais posms. Tādēļ arī nav brīnums, ka Latvija ir tā Eiropas valsts, kas zaudēja procentuāli visvairāk iedzīvotāju. Pirms kara Latvijā bija 2,6 miljoni iedzīvotāju, bet 1921. gada bija palikuši vairs tikai 1,5 miljoni, jo Latvija no pirmās līdz beidzamajai dienai atradās karā. Daļēji kā pasīva teritorija, kā iedzīvotāji, kuri bija upuri šajā karā, gan arī, sākot no 1918. gada, kur militārās akcijas veica tikko nodibinātā Latvijas valsts, lai atbrīvotu mūsu valsti no svešām varām. Agrāk šim laikam bija termins Brīvības cīņas, tagad – nostiprinājies jēdziens Neatkarības karš.
Šajā Neatkarības karā ļoti lielu ieguldījumu deva sabiedrotie: Francija, Lielbritānija, Amerikas Savienotās Valstis. Šie sabiedrotie bija ieinteresēti, lai neatjaunotos vācu imperiālisma tradīcijas, ko pārstāvēja neatkarīgas vācu vienības, kas mēģināja Baltijas valstis izmantot kā placdarmu savu politisko mērķu īstenošanai gan Berlīnē, gan Sanktpēterburgā. Tādēļ sabiedrotie, kas bija uzvarējuši Eiropas rietumu daļā, bija spiesti iejaukties arī šeit, lai šo uzvaru, kas tika iegūta rietumos, nezaudētu arī Eiropas austrumu daļā. Protams, tas nozīmēja arī atbalstu mūsu tikko dibinātajai valstij (vai nekonsolidētajai valstij).
Franču misijas vadītājs Emanuels Diparkē ieradās Latvijā 1919. gada maijā, kad mums pastāvēja divas valdības. Viņš komunicēja ar abām valdībām, beigās, kad nostabilizējās Latvijas Pagaidu valdība Kārļa Ulmaņa vadībā, protams, turpināja sadarboties ar šo valdību. Franču pienesums Rīgas atbrīvošanā ir zināms, un par to šodien vēl turpinās interesanti runāt. Varbūt mazāk zināms fakts – franču tanki piedalījās Polijas armijas sastāvā arī Latgales atbrīvošanā.
Vēlreiz atkārtošos, ka Francijas pienesums Latvijas Neatkarības karā ir ievērojams, ieliekot atkal jaunu “mozaīkas daļiņu” šajā Latvijas Neatkarības kara vēstures “mozaīkā”, kam par godu ir šī izstāde un konference. Tādēļ es pateicos konferences rīkotājiem, Francijas vēstniecībai, Latvijas Kara muzejam un visiem referentiem par to, ka mēs atkal uzzināsim kaut ko jaunu, kas pilnveidos mūsu priekšstatu par mūsu valsts un visas Eiropas vēsturi. Paldies jums!
