Godātie klātesošie!
Ik gadu 14. jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā mēs pieminam tos vairāk nekā 15 400 Latvijas cilvēkus, kurus Padomju Savienības okupācijas vara nelikumīgi deportēja uz Krieviju.
Mēs atceramies un atgādinām par cilvēkiem – tādiem pašiem kā mēs šodien, kurus varmācīgi aizrāva prom no mājām, aizveda nebrīvē un nebūtībā, neatgriezeniski sadragājot viņu dzīves un likteņus.
Tikai 80. gadu beigās deportācijas pārdzīvojušie drīkstēja publiski atklāt savu sāpīgo pieredzi. Līdztekus pie Padomju Savienības totalitārā režīma represiju pētniecības ķērās klāt arī vēsturnieki. Ilgi aizliegtais un noklusētais, kas palīdzēja noskaidrot vēsturisko patiesību, beidzot veda pie taisnīguma atjaunošanas.
Tas ļāva mums pašiem labāk izprast pagātnē notikušo, vēstīt par staļinisma represijas upuriem.
Šo stāstu nekad nevarētu izstāstīt bez jums – dzīvās atmiņas nesējiem – cilvēkiem, kuri pēc izsūtījumā un ieslodzījumā pavadītiem gadiem atgriezās Latvijā, kļūstot par komunistiskās ideoloģijas saindētā laikmeta un nežēlīgo nodarījumu liecinātājiem un apsūdzētājiem.
Jūsu balss un vēstījums vēl lielākā mērā aktualizējies šodien, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Krievija aplaupa un nogalina Ukrainas civiliedzīvotājus, simtiem tūkstošiem ukraiņu deportē tālu prom no dzimtenes. Deportācijas notiek arī šodien.
Tas viss ir necilvēcīgi, nelikumīgi un noziedzīgi.
Ukrainā notiekošais mūsos ir uzplēsis vēstures rētas. Šodienas paaudzēm tas devis skaidrāku priekšstatu par to, kā 40. gados tika īstenota Latvijas okupācija un reokupācija, kā terora un beztiesiskuma apstākļos tika varmācīgi pārveidota Latvijas sabiedrība.
Šī izpratne ļauj dziļāk izjust paaudžu sasaisti un apzināties nācijas pēctecīgumu. Tā vienlaikus dod apņemšanos un spēku, apziņa, ka savu zemi un valsti ir jāaizstāv tā, kā to pašlaik varonīgi dara ukraiņi.
Pirms pāris gadiem mūžībā aizsauktais Ilmārs Knaģis, arī “Sibīrijas bērns”, reiz īsi raksturoja savas paaudzes patriotismu. “Mans tēvs bija ilgi karojis. Ierakumi no Pirmā pasaules kara vēl nebija aizauguši. Un vēstures grāmatās bija rakstīts par mūsu brīvības cīņām. Mēs bijām uzvarētāju bērni. Divdesmit gadu pastāvēja Latvijas neatkarība. Viss bija mūsu atmiņā. Mēs zinājām savu vēsturi, un šīs zināšanas deva mums patriotismu.”
Patiesos faktos balstīts vēstures stāsts ir nozīmīgs nacionālajai apziņai, tas veido valsts identitāti.
Mūsdienās redzam, kā Krievijā groteskos apmēros pārraksta un vilto vēsturi. Mēs pieredzējām, kā nesen aizliedza “Memorial” – vienu no pirmajām neatkarīgajām cilvēktiesību aizsardzības organizācijām Krievijā, kas tieši rūpējās par Staļina režīma noziegumu atklāšanu un dokumentēšanu.
Vēstures pārrakstīšanu un melus mēs nedrīkstam pieļaut – tiem jāstājas pretī ar jaudīgu patiesības balsi. Mēs nedrīkstam ļaut aizmirstībai apklāt padomju režīma, kura mantiniece ir šodienas Krievija, noziegumus pret mūsu latviešu tautu un Latvijas valsti. Nesodāmības apziņa varmākam ļauj izdarīt arvien jaunus noziegumus, un tieši to pašlaik redzam Ukrainā.
Mums jāturpina saukt lietas īstajos vārdos. Tas vajadzīgs, lai mēs paši, un mūsu sabiedrotie pasaulē atpazītu 20. gadsimta vēsturi visā tās daudzveidībā un kopumā – tādu, kādu mēs izdzīvojām šeit, Latvijā un citās padomju ietekmes valstīs Eiropā.
Mums arī jāgādā, lai mūsu bērni spēj nodibināt un izjust personisku saikni ar notikumiem, kas risinājušies ilgi pirms viņu dzimšanas.
Es vēlos izteikt pateicību un atzinību fondam “Sibīrijas bērni” un Gekas kundzei par neatlaidīgo darbu, ko jūs darāt patiesības un taisnīguma vārdā. Jūsu mērķtiecīgi vāktais atmiņu krājums ir unikāls. Tas atklāj ne tikai pārdzīvotās ciešanas, bet stāsta arī par izturību, pašaizliedzību un pretošanos svešajai varai.
Totalitārais padomju režīms nespēja salauzt cilvēka garu!
Paldies fondam “Sibīrijas bērni” par jūsu paveikto, ceļot tiltu starp mūsu nācijas un valsts pagātni un tagadni.
