Godātie klātesošie!
14. jūnijs Latvijā ir diena, kurā mēs pieminam komunistiskā genocīda upurus. Tā ir diena, kurā padomju okupanti mērķtiecīgi iznīcināja latviešu inteliģenci, valsts amatpersonas, daudzus uzņēmīgus Latvijas cilvēkus un viņu ģimenes. Okupantu mērķis bija iznīcināt latviešu nāciju un pārkalt to padomju tautā.
Pirms 82 gadiem – 14. jūnija agrā rītā – tūkstošos Latvijas mājās ielauzās brutālās padomju okupācijas varas pārstāvji. Daudziem tēviem tā bija pēdējā reize, kad viņi redzēja savus bērnus. Daudziem bērniem tā bija pēdējā reize, kad viņi redzēja savus tēvus un mātes un kad varēja būt drošībā, justies pasargāti.
Ar vēlmi neaizmirst un atgādināt pasaulei šo pārdarījumu sākās Latvijas atdzimšana. 1987. gada 14. jūnijā saujiņa cilvēku Latvijā pie Brīvības pieminekļa uzdrošinājās nolikt ziedus un pieminēt komunisma upurus.
Kopš tā laika ir pagājuši jau 36 gadi. Izsūtīto pieredzētais ir iegūlies dziļi mūsu tautas kolektīvajā atmiņā. Padomju represiju radītās sāpes ir izsāpētas un brūces sadzijušas, bet nav aizmirstas. Latvija kopj padomju represiju upuru piemiņu.
Padomju varas īstenotās izsūtīšanas ik gadu mums atgādina par mūsu atbildību iepriekšējo un nākamo paaudžu priekšā. Atbildība nozīmē stāstīt par šo vardarbības un necilvēcības īstenošanu mūsu valstī ne tikai mums pašiem, bet arī pārējai pasaulei un jaunajai paaudzei.
Atbildība nozīmē arī neklusēt par Krievijas tagadējiem noziegumiem Ukrainā. Neklusēt par nogalinātajiem civiliedzīvotājiem un deportētajiem bērniem. Tāpat kā pirms 83 gadiem, arī tagad Krievija visas civilizētās pasaules acu priekšā pastrādā noziegumus pret cilvēci.
Mūsu vēstures uzliktais pienākums ir panākt, lai Krievija tiktu sodīta. Tieši tādēļ esmu aktīvi iestājos par to, lai Krievija tiktu tiesāta starptautiskā tribunālā.
Godātie tautieši!
Šodien mēs noliecam galvu visu padomju represiju upuru priekšā. Pirmie upuri bija jau tūlīt pēc padomju armijas ienākšanas 1940. gada 17. jūnijā. Pirmās lielās deportācijas, kuras šodien pieminām, 1941. gada 14. jūnijā.
1940./1941. gadā Latvijas valsts nevarēja aizsargāt savus pilsoņus un tā nevarēja novērst šīs represijas. Bet kopš tā laika pasaule ir mainījusies – mēs esam atguvuši neatkarību, mēs dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī, mēs varam justies droši pasaules spēcīgākās militārās alianses – NATO – sastāvā.
Mūsu šodienas atbildība ir sargāt savu valsti, par kuras brīvību iepriekšējās paaudzes ir samaksājušas tik dārgi.
Dievs, svētī Latviju!
