Ekselences!
Dāmas un kungi!
Godātie klātesošie!
14. jūnijs ir diena, kad mēs apliecinām kopīgo Latvijas tautas gribu neaizmirst deportāciju upurus. Šī kopējā griba atcerēties vienoja mūsu tautu Atmodas laikā un vieno arī tagad.
14. jūnijs ir diena, kad mēs pasaulei atgādinām par noziegumiem, ko Latvijā pastrādāja padomju Krievijas okupācijas režīms. Komunistiskās ideoloģijas apzīmogotās represijas bija vērstas pret latviešiem un dažādu tautību neatkarīgās Latvijas pilsoņiem. Represiju mērķis bija ļoti skaidrs un nepārprotams – iznīcināt Latvijas valsti. Tas bija noziegums pret cilvēci, kam nav noilguma.
Šogad 14. jūnijs ir īpašs. Krievijas iebrukums Ukrainā skaudri atsauc atmiņā okupantu postījumus Latvijā, nogalinātos un deportētos tuviniekus, bēgļu tūkstošus. Līdzās pagātnē pieredzētajai vardarbībai ir nostājusies pašreizējā vardarbība, ko Ukrainā ik dienu pastrādā Krievijas armija. Vēsturiskās paralēles ar padomju un nacistisko okupāciju liek mums Krievijas agresiju saukt īstajā vārdā – tas ir genocīds pret ukraiņu tautu.
1941. gada 14. jūnija deportācijas mums atgādina, kas notiek, ja demokrātiskā un brīvā pasaule neiejaucas un neaptur totalitāras valsts teroru pret kaimiņvalsti, ja tā izvēlas nomierināšanas politiku, ja tā baidās aizvainot agresoru.
Ukrainas pilsētās Mariupolē un Bučā tiek rakstīta 21. gadsimta Eiropas vardarbības vēsture. Šodien Latvija nav malā stāvētāja. Mēs palīdzam Ukrainai militāri, politiski, humāni. Ukrainu atbalsta visa demokrātiskā pasaule. Mums jāpanāk, lai noziegumi tiek izmeklēti un sodīti. Sodīti visi – gan pavēļu devēji, gan to izpildītāji.
Krievija kā Padomju Savienības tiesiskā mantiniece nekad nav uzņēmusies atbildību par padomju okupācijas režīma noziegumiem pret Latvijas tautu. Krievijas sabiedrībā vēstures mācību grāmatās Baltijas valstu iedzīvotāju deportācijas tiek pat attaisnotas. Mūsu vēsturiskā pieredze māca: kamēr Krievijā valda autokrātisks, imperiālistisks režīms, Krievija ir bīstama pasaulei.
Godātie klātesošie!
Mēs esam pulcējušies pie Latvijas Okupācijas muzeja rekonstruētās ēkas. Okupācijas muzejs jau 29 gadus apkopo vēsturiskās liecības un stāsta par totalitāro režīmu noziegumiem. Muzejā ir viesojušies tūkstošiem ārvalstu viesu un daudzu pasaules valstu līderi. Muzejā ir viesojušies mūsu skolēni, daudzi mūsu tautieši. Pirms divām nedēļām muzejā tika atklāta mūsdienīga ekspozīcija, kas padziļināti skaidro okupācijas vēsturi. Tā izgaismo gan Latvijas ģimeņu traģēdijas, gan mūsu cilvēku drosmi izturēt necilvēcīgajos izsūtījuma apstākļos.
Atcere nozīmē dalīšanos kopīgā pagātnē. Tikai vēsturi apzinot, to var iestrādāt nāciju vienojošajā pamatā. Muzejā tiek uzkrāta atmiņu pieredze. Tā ļauj sadzirdēt izsūtījuma ārkārtējās pieredzes daudzbalsību, palīdz ieraudzīt konkrētus likteņus un atklāj to, kā izsūtīšanas ir ietekmējušas Latvijas cilvēkus, mūsu dzimtas.
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas valsts un pilsoniskā sabiedrība ir rūpējusies par padomju represiju upuru piemiņu. Attieksme pret deportācijām ir kļuvusi par svarīgu morālu mērauklu dažādu politisko pārliecību cilvēkiem. 14. jūnijs, tāpat kā 25. marts, nav vienkārši datumi kalendārā – tie ir datumi, kas būtiski noteikuši Latvijas tautas identitāti mūsu kultūrtelpā, mūsu vēstures telpā, Eiropas telpā.
Taču paaudžu nomaiņa rada izaicinājumus šīs morāles mērauklas saglabāšanai. Tāpēc dalīšanās deportāciju vēsturē ar jaunāko paaudzi kļūst par svarīgu uzdevumu.
Godātie klātesošie!
14. jūnijā mēs noliecam galvas visu to Latvijas cilvēku priekšā, kuri mira ceļā uz Sibīriju, kurus izsūtījumā nonāvēja bads, sals, slimības vai čekistu lode. Šie upuri ir padomju totalitārā režīma nodarītie zaudējumi Latvijas tautai. Daudzas nerealizētas dzīves un daudzi nepiepildīti sapņi, kas būtu audzējuši mūsu spēku un varēšanu kultūrā, tautsaimniecībā, valsts lietās. Katram ir savs stāsts un balss.
14. jūnijā mēs apliecinām, ka mūsu tautai ir dārga ikviena padomju režīma represētā Latvijas patriota piemiņa.
Dievs, svētī Latviju!
