Indras pagasts ar savu interesanto vēsturi, ko nosaka tā ģeopolitiskā situācija, ir īpatnējs dažādu iemeslu dēļ. Tas, protams, bagātina gan Latvijas vēsturi kopumā, gan Latvijas kultūru. Mūsu Indras vēsturi nosaka tas, ka tā ir robežzeme Latvijai.
Šodien pabiju pie piemiņas zīmes tiem, kas tika izvesti 1949. gadā. Šeit ir atradusies arī robežsardzes vienība, kas arī tika represēta. Tādēļ robeža ir tā, kas noteikusi Indras pagasta vēstures gaitu.
Arī mūsdienās Indra ir robežzeme Latvijai jeb pierobeža. Taču tā vairs nav Latvijas robeža vien, bet gan visas Eiropas Savienības ārējā robeža. Tā ir svarīga visai Eiropas Savienībai, un tai uzmanību pievērš arī Portugālē, Itālijā un Dānijā. Visām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir svarīgi, lai robeža būtu “tīra”. Lai tā būtu caurlaidīga tur, kur tas vajadzīgs, un lai tā nebūtu caurlaidīga tur, kur tas nav vajadzīgs. Par to gādā Indras iedzīvotāji, visi Krāslavas novada iedzīvotāji. Līdz ar to šī teritorija, pagasts un novads ir visas Eiropas Savienības uzmanības lokā.
Indras un arī Krāslavas novada iedzīvotāji pieder pie dažādām tautībām. Šeit ir daudz baltkrievu, krievu, arī poļu, un tas norāda uz novada un pagasta īpašo vēsturi. Te pastāv arī vairākas reliģijas.
Mēs bijām Laimes muzejā, kas domāts luterāņiem. Bet luterāņu te ir maz jeb, kā dzirdēju, tikai viens. Toties te ir katoļi un pareizticīgie. Mēs varam mācīties no tā, kā Indra un Krāslavas novads, visa šī teritorija atšķiras no daudzām citām vietām Eiropā, jo te mierīgi sadzīvojušas dažādas tautības un dažādas reliģijas.
Mēs zinām par etniskajiem konfliktiem daudzās Eiropas valstīs, arī salīdzinoši nesen notikušiem, par agrākiem laikiem nemaz nerunājot, tāpat zinām par reliģiju kariem. Šeit vienā mazā Indrā sastopas tieši lielās, nevis mazās reliģijas. Tas ir samērā unikāli, ja skatāmies visas Eiropas vēstures kontekstā. Jāatzīst, ka Indras pagasts, šis dienvidaustrumu stūris arī no kultūrsocioloģijas viedokļa ir samērā neparasts.
Manuprāt, svarīgi ir, lai visas Latvijas teritorijā ir pieejama Latvijas informatīvā telpa. Pat nezinu, kā lai to nosauc – to, ka 30 gadus pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas ir vēl dažas vietas Latvijā, kur šī telpa nav pieejama. Tas tā vairs nedrīkst turpināties, tas ir viens no iemesliem, kāpēc es esmu šeit.
Pēc iecerētā tehniskā masta uzcelšanas visa Latvijas informatīvā telpa būs pieejama arī šīs apkārtnes iedzīvotājiem.
Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo informatīvā telpa un līdz ar to valoda lielā mērā arī nosaka, veicina piederības sajūtu valstij. Pierobežas iedzīvotāji to izjūt skaudrāk un asāk nekā varbūt tie, kuri dzīvo tālāk no robežas. Tāpēc mani iepriecina, ka mācību valoda Indras pagasta skolā ir valsts valoda. Protams, tas nozīmē arī, ka ģimenē ikviens joprojām var uzturēt citu valodu, minoritāšu valodu. Taču mūsu kopējā valoda ir valsts valoda, un skolas strādā valsts valodā, lai mēs visi iekļautos kopējā latviešu nācijā.
Vienlaicīgi Indra un Krāslavas novads ietilpst Latgalē – novadā, kam ir sava, vēstures rezultātā veidojusies, specifiska un īpatnēja kultūra. Tam ir sava valoda – latviešu valodas paveids. Es aicinu jūs arī turpmāk lietot un nodot nākamajām paaudzēm latgaliešu valodu. Ja jaunā paaudze nerunās latgaliski, valsts viena pati tur neko izdarīt nevarēs. Es aicinu to tiešām aktīvi darīt. Aicinu apzināties savu latgalisko identitāti, savu piederību latviešiem vai mazākumtautībām un visiem kopā – savu piederību Latvijai.
Paldies par iespēju būt kopā ar jums! Mēs tagad varēsim runāt par specifisko apraides jautājumu, par jebko, kas jums šķiet svarīgi. Esmu šeit, lai jūs uzklausītu, lai paņemtu līdzi atziņas, kas radīsies diskusijā.
Un nobeigumā – lai Indra un Krāslavas novads, un Latgale ir Latvija un Latvijai vajadzīgi!