Augsti godātais priekšsēdētāja kungs!
Dārgie Valsts valodas komisijas locekļi un valodnieki!
Dāmas un kungi!
I
Mēs esam šeit sapulcējušies, lai atklātu grāmatas “Dalība un valsts” 10. sējumu, kas ir radīts mūsu valsts valodai – latviešu valodai.
Es gribētu pateikties visiem tiem, kuri ar saviem rakstiem piedalījušies šī krājuma tapšanā. Vēlos pateikties arī izdevējiem un redaktoriem, jo mūsu valodas zināšanas ir ne tikai prast valodu, bet arī zināt par valodu. Un par valodu šajā krājumā, kurā es jau paguvu ieskatīties pirms tam, ir tiešām ļoti daudz aprakstīts.
Es gribētu izmantot izdevību un pateikties Veisberga kungam par Valsts valodas komisijas vadību, kā arī Valodas komisijas locekļiem par padarīto darbu.
II
Šis darbs tiks turpināts nedaudz citādākā veidā, teiksim, atsevišķu, kontinuitīvu projektu īstenošanā, un kā viens no pirmajiem būs konferenču cikls par valsts valodas lietošanu zinātnē. Kādēļ tieši zinātnē? Tādēļ, ka mēs bieži runājam par to, cik daudz valsts valoda tiek lietota mūsu valstī. Mēs redzam statistikā, ka procentuāli to cilvēku skaits, kuri lieto valsts valodu, pēdējos 20 gados nav pārmērīgi audzis. Tas ir samērā neparasti valstij, kur 60,5–62 % iedzīvotāju valsts valoda ir dzimtā valoda. Tas nozīmē, ka kaut kas īsti nefunkcionē ar mūsu valsts valodas vidi, un valsts valodai ir noteikta funkcija mūsu valstī.
Profesors Andrejs Veisbergs jau teica, kāda ir saistība starp valsti un valodu, proti, valoda kā galvenais elements bija tas, kas noteica latviešu tautas nacionālo identitāti. Ne vienīgais, bet galvenais elements. Citām nācijām ir citi elementi, nevis valoda, bet lielākajai daļai Eiropas tautu tā ir valoda, un latviešiem tas ir īpaši izteikti. Līdz ar to var teikt, ja nebūtu latviešu valodas (un tai zināms risks pastāvēja 19. gadsimta otrā pusē), ja pilsētās un inteliģences vidū latviešu valoda būtu aizstāta ar vācu valodu, tad diez vai būtu Latvijas valsts. Nevis diez vai, bet noteikti nebūtu. Līdz ar to latviešu valoda ir avots un arī kauzāls iemesls, kas noveda pie Latvijas valsts izveidošanās.
Latvijas valstij ir pienākums uzturēt sevi, kā arī aizstāvēt un attīstīt savu valodu. Tieši valodniekiem šeit ir izšķiroša loma ne tikai kā zinātniekiem, bet arī kā mūsu valsts pastāvēšanas un ilgtspējas vecinātājiem. Tāpēc esmu ierosinājis Saeimai ieviest divas jaunas atceres dienas, kas, manuprāt, būtu svarīgas latviešu nācijai.
Viena ir Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena, jo mēs bijām ne tikai upuri, bet arī pretojāmies okupācijas varai, un tam ir jābūt daudz reljefāk izteiktam mūsu valstiskajā atmiņā. Tas ir saistīts ar to, ka šodien mēs varam labāk apzināties mūsu valsts nozīmi un vērtību.
Otra ir Valsts valodas diena. Ar valodu ir saistītas vairākas neformālas, internacionālas dienas, piemēram, arī Dzejas dienas zināmā mērā ir saistītas ar valodu. Taču šeit es gribētu uzsvērt tieši valsts valodas nozīmi. Tātad divu vārdu savienojums – valsts valoda. Tas nozīmē, ka valodai piešķirta noteikta politiska un sociāla funkcija. Šī funkcija nozīmē to, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, un Poriņas kundze, kura piedalījās Satversmes ievada apspriešanā Saeimā, to bija arī ierosinājusi. Ne tikai par valodu, bet par vienīgo valsts valodu. Līdz ar to Satversmes ievads konkretizē Satversmes 4. pantu, kur ir runa par latviešu valodu kā valsts valodu.
15. oktobris – tā ir diena, ko es esmu piedāvājis atzīmēt kā Valsts valodas dienu. Tā ir diena, kad valsts valodai tika piešķirts konstitucionāls rangs, proti, pirmo reizi Latvijas vēsturē (1998. gada 15. oktobrī) latviešu valoda tiek izcelta konstitucionālā līmenī. Mēs neesam vienīgā valsts, kur valsts valoda ir izcelta konstitucionālā līmenī, bet tādas valstis nav pārmērīgi daudz. Tas nozīmē, ka valsts valodai ir īpaša sociālā funkcija. Tā ir demokrātiskās līdzdalības valoda, un tā ir savstarpējās saziņas valoda.
Savstarpējās saziņas valoda ir samērā skaidrs termins, proti, mēs savstarpēji sazināmies pamatā latviešu valodā. Savukārt demokrātiskās līdzdalības valoda nozīmē to, ka mūsu demokrātiskās diskusijas, publiskās diskusijas notiek valsts valodā, un tajās var tikt iekļauti visi Latvijas iedzīvotāji.
Visiem Latvijas iedzīvotājiem ir arī no valsts valodas statusa izrietošs pienākums zināt un lietot šo valodu. Interesanti, ka ir viena valsts, kur tas ir noteikts arī konstitūcijā, proti, pienākums pilsonim zināt un lietot valsts valodu, un tā ir Spānijas konstitūcija.
Spānija ir daudzvalodīga valsts un atšķirībā no Latvijas arī daudznacionāla valsts, taču ne politiski daudznacionāla. Spānijas konstitūcijā ir noteikts, ka visiem, neraugoties uz to, vai viņš ir spānis, basks vai galisietis, publiskā telpā ir jālieto spāņu valoda.
Šis valsts valodas statuss ir faktiski ietverts arī mūsu Satversmē, interpretējot Satversmes 4. pantu un Satversmes ievadu. Tādēļ es domāju, ka ir svarīgi sabiedrībā izcelt tieši šo valsts valodas aspektu, kas tagad tiks turpināts arī izglītībā, līdz ar to valodas segregācija tiks ievērojami mazināta un mēs nonāksim pie tā, ka ikviens, kurš dzīvo Latvijā, prot un lieto valsts valodu.
Vienlaikus, protams, jāstrādā arī pie pašas valodas, un tieši valodnieku jautājums ir, kā attīstīt valodu globālās informācijas apstākļos. Mums ir pastāvīgi jāstrādā pie mūsu valodas, lai mēs tajā varētu izteikt visu, ko gribam un domājam. Tādēļ mēs ar profesoru Veisbergu runājām, ka nākamā konference par valodas jautājumiem būs veltīta latviešu valodai zinātnē, jo ir svarīgi, lai mūsu valsts valodā būtu pilnīga zinātniskā terminoloģija. Zinātne ir svarīga valsts attīstībai.
III
Pirms pāris dienām es runāju ar vairāku citu Eiropas valstu pārstāvjiem par šo jautājumu, un es dzirdēju skepsi, ka samērā liela valoda ar 50 miljoniem runātāju zaudē savas pozīcijas zinātnē. Nodomāju, ka Latvijai šī problēma ir ļoti aktuāla un par to būtu jārunā – kā mēs varētu nodrošināt latviešiem pieeju visai informatīvajai telpai, kas pasaulē eksistē, un vienlaikus nodrošināt valsts valodas lomu un attīstību. Tas būtu interesants uzdevums, un es labprāt aicinu valodniekus piedalīties ar saviem pienesumiem šajā konferencē.
IV
Pateicos grāmatas iniciatoriem, grāmatas autoriem, apgādam “Zinātne” un Valsts valodas komisijai, tās priekšsēdētājam un visiem locekļiem par padarīto darbu, kas turpināsies un būs vēl intensīvāks.
